Viens

Jau pirmajā Adventam veltītajā rakstā minēju: Jēzus Kristus, patiesa cilvēka un patiesa Dieva, nākšana nozīmē ne tikai to, ka Dievs patiešām nāk, bet arī to, ka Dievs nāk pie visiem – arī pie manis un tevis. Jo Dievs ir visu Dievs, arī to, kas Viņu noraida šeit un tagad un varbūt noraidīs līdz pat nāves stundai. Tieši tāpēc man liktos, ka, pirms kaut ko noraidīt, būtu vērts nedaudz apstāties un padomāt, lai netīši nesanāk atbrīvoties no kaut kā vajadzīga.

Vispirms par to labo, ko Dieva nākšana nozīmēja Vecajā Derībā, kad Dievs ar vienas ģimenes – Ābrahāma un Sāras – dēla pēcnācējiem visiem cilvēkiem deva piemēru, kā vislabāk var veidot attiecības ar Dievu. Aprakstītās pieredzes tur gan ir daudz un dažādas – iedrošinošas, nesaprotamas un pat biedējošas. Iedrošina stāsti, kur cilvēki spēj paturēt Dieva sadraudzību, biedē liecības par pretējo, kad cilvēks un vesela tauta atstāj Dievu. Tomēr visai šai biezajai liecību grāmatai cauri vijas sarkans dzīpars: Dievs vairāk piedod, nevis soda, tikai grēciniekam to ir grūti saprast, jo grēka lielākā un ļaunākā ietekme ir visādā veidā noraidīt Dievu.

Vecās Derības notikumi rotē ap divu Dieva apsolījumu piepildījumu. Vispirms Dievs tautu izveda no verdzības un tad ieveda to speciāli tai sagatavotā zemē – Apsolītajā zemē. Tauta ceļoja tuksnesī četrdesmit gadus, kur tai gāja visādi, bet viņi nonāca galamērķī. Vai tas nav daudz?

Par to labo, ko Dieva nākšana nozīmē tagad. Starp Vecās Derības tautu un mums šodien ir Viens… Proti, pēc Vecās Derības noslēguma pagāja teju četri gadsimti, un tad, kad likās, ka Dievs ir tautu aizmirsis, nāca Jēzus Kristus. Mēs esam šajā laikmetā, kad zinām, ka Jēzū Kristū ir atnācis Dievs. Viņš ir Viens – bet pie visiem un ikvienam. Vai nepietiekami?

Vēl varētu izvērsties par to slikto, ko Dieva nākšana nozīmē tiem, kas Viņu noraidīs, bet par to es šoreiz, Adventa laikā, nerakstīšu. Daudzi zina tāpat, citi var precizēt Bībelē, tuvējā draudzē vai baznīcā.

…vēl viens

Dieva nākšana skar katru no mums personīgi, Dieva priekšā mēs katrs esam viens. Ziemassvētkos tā ziņa ir vairāk laba, jo Jēzus Kristus nāk pie katra viena, lai cilvēks vairs nebūtu viens, bet kopā ar Dievu. Kas var būt labāks par to, ka Dievs nāk pie cilvēka, lai tam līdzās būtu vismaz vēl kāds… vēl viens!

Mūsdienu sabiedrības individualizācija un atomizācija ir sasniegusi tādus apmērus, ka ļoti daudzi cilvēki sirgst no vientulības. Vientulība piezogas pat tiem, kas it kā nav vieni, kur nu vēl patiešām vientuļajiem. Reizēm pat vistrokšņainākās jezgas vidū cilvēks ir viens. Vai tiešām katram šim vienam nenoderēs vēl viens, kas nāk, – Jēzus Kristus? Jo Dievs Jēzū Kristū nāk pie katra no mums – puslabiem un nemaz ne tik labiem, un pie pavisam nelabiem…

…ne-viens

Te nu man tūlīt, iespējams, metīsies virsū visi kritiķi, kas norādīs uz visām iespējamajām baznīcu un draudžu kļūdām. Un dažos gadījumos viņiem būs vismaz taisnība, ja ne patiesība, jo katrā draudzē un baznīcā ir vesela rinda puslabo, ne tik labo un pavisam nelabo, kas ir satikuši Vienu – Jēzu Kristu – un vairs negrib no Dieva laisties vaļā. Un ir brīži, kad tās puslabās, ne tik labās un pavisam nelabās lietas lec laukā. Protams, ne vienmēr un arī vairumā gadījumu neizlec, bet kad lec... Ir jau tādas nieka lietas: kāds apsēdies man tik pierastajā baznīcas solā, kāds draudzes sadraudzībā manu mīļāko kafijas tasi paņēmis vai kādam mazais bērns raud visu dievkalpojumu. Bet var būt arī krietni ļaunāk, jo cilvēka spēja darīt ļaunu nereti ir pārlieku radoša. Tas atstāj sāpes un rētas… reizēm tik lielas, ka viņu, šo vienu, dēļ liekas – vairs nav tā Viena.

Bet Jēzus Kristus nav piedzimis, lai visu laiku ar laimīgajiem un bagātajiem pavadītu luksusa dzīvē. Tas nenozīmē, ka arī kādam kristietim nevar būt kaut kā daudz un kaut kas ļoti iepriecinošs. Es pat domāju, ka vairums var baudīt, ka Dievs ir labs. Tā nav pilnīga laime bez sāpēm un rūpēm, bet visumā varētu būt vairāk plusos nekā mīnusos.

Tomēr ne par to šoreiz vēlos runāt, jo Dievs ir vēl tuvāk tiem, kam kaut kā trūkst, kam ir ciešanas un sāpes, jo Dievs pats, kad nāca Jēzū Kristū, nesa grēcinieku – manas un tavas – ciešanas un sāpes, kaut pats to nebija izraisījis vai pelnījis. Tas gan ir vairāk stāsts Ciešanu laikam, bet Dieva piedzimšana neizbēgami nonāks arī tajā punktā. Mēs jau to zinām.

Tieši tāpēc Advents, kas ved uz Ziemassvētkiem, ir vēsts katram. Dievs nav nācis tikai pie kristiešiem, Dievam nav kas sakāms tikai tiem, kas jau ir draudzēs un baznīcās. Vēl vairāk Dievam ir piedāvājams tiem, kas vēl ir vieni, lai viņi vairs nebūtu vieni, bet kopā ar to Vienu, kas nāk.

…nekas

Šodien mums apkārt ir pastāvīgs troksnis. Cilvēks, kas ir viens pasaulē, kaut arī ir visādu aktivitāšu un skaņu vidū, var palaist garām un bieži vien arī nepamana to Vienu, kas nāk un ko gaida Adventa laikā.

Vairumam tas virspusēji liekas nekas, jo dzīve šķiet tik pilna ar vairāk vai mazāk vajadzīgo. Bieži vien mēs paši sev mēģinām iegalvot, ka arī man vienam ir pietiekami labi, ka ikdienas rīti un vakari, darbi un atpūta piepilda manu dzīvi. Un tam var piekrist, ka laiku var aizpildīt ar daudz un dažādām lietām. Tikai – vai bieži tās lietas, lai arī cik dārgas un nozīmīgas tās būtu sākumā, ar laiku nezaudē savu vērtību un nepaliek par neko, atstājot mūs vienus pašus, ja nav vēl Viena?

Vēl daudziem ir paradums vismaz reizi gadā – Ziemassvētkos – aiziet līdz baznīcai. Daudzi nemaz īsti vairs nezina, kāpēc viņi tā dara, jo kristietība bieži ir maz zināma vai vairs nemaz nezināma. Tad tas, kas notiek baznīcā, var likties jaukāk vai nesaprotamāk, vai abi kopā. Manuprāt, tā nav slikta ideja arī šogad Ziemassvētkiem un varbūt jau Adventa laikam, jo aiz tā, kas var likties jaukāk vai nesaprotamāk, ir vēsts par to Vienu, tieši to Vienu, kas tev un man – arī vienam – var būt vissvarīgākais, lai mēs vairs nebūtu vieni, lai ne-vientulībā mums vairs nedraudētu nekas…

Un ja nu tieši tas ir tas noderīgais arī tādiem, kam kristietība ir mazpazīstama vai nemaz nav pazīstama un kas izriet no Adventa laika, kurš ved uz Ziemassvētkiem – Jēzus Kristus piedzimšanas svētkiem?