Svarīgākajai niansei manu uzmanību pirmais pievērsa Alvis Hermanis ar komentāru nākamajā rītā. Tajā režisors konstatē pasākumā redzamo uzbrukumu kristietībai ar Leonardo da Vinči slavenās gleznas "Pēdējais Vakarēdiens" kristīgās Baznīcas mācībai pretniecisku kariķējumu, tai skaitā ar atklāti lesbisku sievieti kā Jēzu. Tieši tāpat to uztvēra milzīgs skaits cilvēku visā pasaulē. Pat ar kritiku ne īpaši slavenā franču baznīcas vadība izteica nosodījumu. Organizatori reaģēja, aizbildinoties ar atsauci uz Džovanni Bellīni (1430–1516) antīkās mitoloģijas temata darbu "Dievu dzīres" un kaut kā pat atvainojās. Notikumi ap šo veido vienus no meliem, tiešos. Bez tiešajiem meliem ir vēl vieni – netieši – un viena patiesība, taču to daudzi nepamanīja.

Pieļauju, vēl sagaidāmas kādas kustības, bet melus un patiesību ir vērts apskatīt nekavējoties.

Bija vai nebija da Vinči

Atsauce uz Bellīni darbu kļuva par šovā redzamās kristietības zaimošanas aizstāvības pamatu, ar kuru dažādi Baznīcas izsmējēji tūlīt centās apklusināt jebkuru iespējamo kritiku. Informācijas mākonī un putekļos, kas arvien apņem pašu pasākumu un tā organizatoru darbu, grūti izšķirt, cik liela patiesība ir šim aizbildinājumam. Tomēr trīs aspekti liek to apšaubīt.

Pirmkārt, salīdzinot olimpiādes atklāšanu un abus darbus, nepārprotamāka līdzība ir ar Leonardo da Vinči darbu. Un te nav runa tikai par tēlu, arī scēnas nosaukumā izmantotā vārdspēle satur atsauci tieši uz Vakarēdienu.

Otrkārt, da Vinči darba (un aiz tā – kristietības) izņirgšana arī visdabiskāk iederas Francijā praktizētajā pretreliģijas pieejā, īpaši pret Francijas kristīgo pagātni. Mitoloģiskie sižeti parasti vērtēti diskusijās krietni ierobežotā speciālistu un interesentu sabiedrībā.

Treškārt, organizatoru aizbildinājumu svaru vēl vairāk mazina arī mūsdienu dažādās mākslas nozarēs jau sen dominējošā provokācija kā noteicošā mākslinieciskās izteiksmes valoda.

Vairāk par šādas izņirgāšanas iemesliem pie patiesības daļas, bet te nepieciešams piebilst, ka tas, kā sociālajos tīklos labi konstatējis Liepājas mācītājs Jānis Bitāns, protams, nebūs pirmais gadījums, kad kāds no olimpiskajiem šoviem kaut ko patapina no kristietības. Tā, 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā var saskatīt ateistiskās valsts neapzinātu parodiju par Jēzus Kristus debesbraukšanu, palaižot olimpiādes simbolu debesīs. Tomēr šī gada šovā uzskaitīto aspektu dēļ nevar būt runas par pārpratumu vai kļūdu, bet nepārprotami mērķētu rīcību.

Visbeidzot, sarunas labad minētos trīs aspektus un mērķi noliekot sāņus, izkristalizējas vēl svarīgāks organizācijas aspekts. Jo, ja tik tiešām Bellīni darbs bija pamats scēnai, pats fakts, ka organizatori nebija saskatījuši skaidrās paralēles ar da Vinči darbu un ka tieši ar to vidējam skatītājam būs pirmās asociācijas, tad viņu neprofesionalitāte ir tādā pakāpē, ka viņus nevarētu laist tuvumā šāda līmeņa pasākuma organizēšanai.

Neveiklie aizbildināšanās mēģinājumi ir pirmais un tiešais melu līmenis, un sekojošā rīcība ir visumā neveiksmīgi risinājuma meklējumi situācijā, kad viņi nebija rēķinājušies ar šādu reakciju uz viņiem pašiem tik pašsaprotamo (nepieciešamo?) kristietības zaimošanu.

Jaunās normalitātes izplešanās

Otrs melu līmenis jau ir dziļāks un krietni pārsniedz tikai konkrēto šovu, bet ir daļa no plašākām kustībām sabiedrībā. Runa ir par vēstījuma un pasākuma organizācijas ietvaru, tā sauktās jaunās normalitātes klātbūtni.

Līdzās konkrētai nostājai pret kristietību (zaimošanai) šovs bija pilns arī ar seksuāli atklātu un erotizētu saturu, turklāt iesaistot nepilngadīgos. Negribētos būt kā tādam garlaicīgam tikumības kladzinātājam, bet vai tomēr nav jābūt atšķirībai starp striptīza kluba priekšnesumu un visai pasaulei mērķētu un, domājams, ģimenei draudzīgu uzvedumu? Šādu jaunās normalitātes pieeju labi summē jau minētā Jāņa Bitāna pārdomas, ka par praidu tiek padarīta ne tikai Eirovīzija, bet arī olimpiāde.

Kad sabiedrības konservatīvā daļa aicina kaut minimāli ievērot seksualizācijas un erotizācijas robežas, tad to arvien kušina un apsauc, piesaucot māksliniecisko brīvību un citus aizbildinājumus. Dīvainā kārtā arvien mazāk dzirdams reiz sacītais par cilvēka erotizēšanas robežām konkrētos vecumos, vietās un laikos. Ar šādiem šoviem ir vērojama jaunās normalitātes iespiešanās arvien dziļāk ikdienā. Turklāt, tā vien liekas, tā vēl nav zemākā robeža, līdz kurai esam noslīdējuši.

Pastāvīga maskēta seksualizācijas robežu pārkāpšana, arvien vairāk padarot sabiedrību erotizētu pat olimpiādes atklāšanas šovā, ir otrie meli. Protams, te situācija ir daudz plašāka, un olimpiādes atklāšanas šovs te nav iniciators, bet jaunās normalitātes sastāvdaļa.

Redzi, jaunā ticības apliecība

Un visbeidzot – par olimpisko spēļu organizatoru patiesības graudu.

Cilvēkiem patīk domāt, ka dzīvojam sekulāri un šķirti no reliģijām. Diemžēl tie ir maldi, jo paša cilvēka būtībā ir kaut kas tāds, kas prasa sevi kaut nedaudz definēt pret nezināmo, cilvēkam neizpētāmo un nepakļaujamo. It īpaši, saskaroties ar pirmsieņemšanas un pēcnāves realitāti. Jo, lai arī cik tālu, dziļi vai plaši cilvēks spētu ieskatīties, aptvert un saprast, arvien ir kaut kas "aiz", kaut kas tāds, uz ko var atbildēt tikai reliģija, piemēram, kristietība.

Mūsdienu sabiedrības lielākā reliģiskā problēma ir tā, ka esam it kā izskaidrojuši, sapratuši un aptvēruši šo "aiz", tāpēc ar to vairs negribam nodarboties. Bet, tā kā šajā spriedumā ir pārāk daudz paviršā un klišejiski priekšpieņemtā, tas nav un nevar būt pietiekams un visaptverošs stāvoklis. Mūsdienu sabiedrības izvēle tieši sliktākajā virzienā, reliģijai vairs nepievēršot nopietnu vērību un par reliģiju faktiski vairs nezinot neko, esošo problēmu nerisina. Reliģijas ignorēšanas rezultātā nav vis mazāk reliģiskuma, bet par reliģisku tiek padarīts tas, kas par reliģisku nebūtu padarāms.

Un tieši nereliģiskā tapšanu par reliģisku jeb mūsdienu nereliģiskās sabiedrības reliģijas patiesību var vērot olimpiādes atklāšanā, kur, aizbildinoties ar Dionīsa svētkiem un izsmejot kristīgās tradīcijas svētumu (Svētais Vakarēdiens), piedāvā pretīgu bakhanālijas orģiju.

Šajā mūsdienu reliģijā cilvēks noraida jebko, kas varētu būt augstāks un autoritatīvāks par viņu pašu. Ar to jaunais reliģiskums Dieva vietā iesēdina pašu cilvēku un viņa iegribas un ikdienu pakārto šim jaunajam elkam pēc jau tik labi pazīstamās prasības – maizi un izklaides.

Jaunā reliģija pati par sevi jau nav īpaši laba lieta, taču tajā ir ieslēpts vēl kas krietni bīstamāks. Kā ikviena reliģija, tā necieš konkurentus. Šobrīd tās rituāli un vērtības ir redzami, piemēram, olimpiādes atklāšanas šovā, kur tā vēršas tikai pret kristietību, jo kristiešiem ir «jāpagriež otrs vaigs». Bet, gluži kā vēsturē jebkura cita uz cilvēku vērsta reliģija (vai pseidoreliģija), kādā brīdī tā sāks plosīties daudz plašāk. Tā bija Franču revolūcijā, kas, sākusi ar Marijas Antuanetes giljotinēšanu, aprija arī ļoti daudz revolucionāru, tā bija arī Krievijas drausmīgajā komunisma eksperimentā, kas pēc miljoniem pretinieku iznīcināšanas izvērtās iekšējā tīrīšanā 1937.–1939. gadā.

Olimpisko spēļu atklāšanas šovs atklāja jaunās reliģiozitātes patiesība. Par to paldies. Aktuāli paliek jautājumi: vai ar reliģiozitātes pareizu risinājumu svešā sabiedrība radušās situācijas bīstamību ir sapratusi? Vai tā to vēlas pieņemt bez iebildes? Vai paredzamais rezultāts būs sabiedrību iepriecinošs?

Par medus karoti darvas mucā

Novērojumi ļauj droši sacīt, ka patiess ir teiciens par darvas karoti, kas samaitā mucu medus. Tomēr kristīgās mācības vēsture liecina arī ko citu, ko paradoksālu – tikai viena karote medus var pozitīvi mainīt veselu darvas mucu.

Tieši šāds rezultāts, manuprāt, vērojams reakcijā uz olimpiādes atklāšanas šovu. Kaut vairumam varbūt arī bija vienalga, tik daudziem cilvēkiem nebija vienaldzīga šī vēršanās pret kristietību. Un to, kuri reaģēja, bija pietiekami. Pietiekami, lai organizatori sāktu uztraukties, lai sāktu meklēt atvainošanās, atkāpšanās ceļus. Un tas mūsdienās nav maz, kad jau tik daudziem pietiek ar patērētāju dzīves jaukumiem – maizi un izklaidēm. Patīkami, pārsteidzoši un iepriecinoši ir piedzīvot, ka cilvēku, kas paceļ savu balsi par patiesību, nav maz.

Tā ir cerība, ka arī vāji slēpto melu un neiepriecinošās patiesības vēsts kaut ko liks pārdomāt. Varbūt tad pilnā mūsdienu realitātes darvas muca var tikt izlabota ar medus karotes lieluma reakciju. Ceru, ka pietiks arī nākamajai reizei, kas noteikti sekos, jo olimpiādes atklāšanas šova laikā redzamā jaunā reliģija neaprobežosies ar šo šovu. Bet pret to ir līdzeklis – patiesības vārds un drosme to teikt.