Mūsdienās šī fantastiskā pieredze, kad sūtītājs cītīgi skatījās, lai “pastnieki” neiepazīstas ar zīmītes saturu, proti, nebāž degunu ne savās darīšanās, un gaidot uz saņēmēja reakciju, izpaliek, jo skolēni intensīvi izmanto viedierīces. Kaut gan … arvien vairāk skolās mēģinot ierobežot viedierīču izmantošanu, varbūt skolēniem nāksies atkal šo antīko pieredzi atjaunot.

Šo zīmīti rakstu nosacītam klases biedram, jo visi dzīvojam šinī laikā un telpā, kas uz dievkalpojumu ierodas vienreiz vai divreiz gadā, primāri Ziemassvētkos, un tāpēc nereti tiek saukts par “Ziemassvētku draudzes” locekli. Man arī nav uztraukumu par to, ka to izlasa un par to padiskutē arī citi klases biedri, jo šis ir tas laiks, kad par Ziemassvētkiem un to nozīmi ir vislabāk pārdomāt un pārrunāt.

Pareizā vieta un laiks

Kā katra lieta dzīvē, apzīmējums “Ziemassvētku draudze” ir ar vairākiem slāņiem.

Tajā ir tāda kā regulārās draudzes augstprātība, jo ne vienmēr “Ziemassvētku kristieši” zina un dara tā, ka regulārā draudze ir pieradusi, ar ko elpo dievkalpojumā. Tas ir līdzīgi mammai ar mazu bērnu dievkalpojumā, kurš ne tikai ierunājas nevietā vai sāk kaut ko čabināt, šķirstīt un dipināt, bet pat var sākt brēkt, uz ko regulārās draudzes locekļiem saprotami var rasties aizkaitinājums, jo tas nedaudz traucē gan.

Un tomēr, Dievs dievkalpojumā nenāk tikai pie tiem, kas spēj mierīgi nosēdēt un piedalīties dievkalpojumā, Dievs nāk pasaulē pie katra, Dievs vēlas atjaunot sadraudzību ar katru, arī ar tiem cilvēkiem, kas pirmo reizi ienākuši dievkalpojuma, kas nezina vēl “pareizo” lietu kārtību dievkalpojumā.

Tāpēc, vispirms, gan mazais bērns pirmo reizi dievkalpojumā, gan “Ziemassvētku draudze” Ziemassvētkos vai jebkura citā lielo svētku reizē ir pareizā vietā. Un tieši tie ir tie vārdi, kurus es ierakstītu zīmītē: “Cik labi, ka Tu atnāci!” Pirmais teikums manā zīmītē.

Un tie pat nebūtu tikai mani vārdi. Te runa ir par to, ka Dievs priecājas par cilvēkiem, kas nepaiet garām iespējai parunāt ar Dievu. Tā bija arī pirmo Ziemassvētku laikā, kad piedzima Jēzus Kristus. Dievs speciāli ielūdza uz šo nozīmīgo notikumu cienījamus cilvēkus no liela attāluma – Austrumu gudros (kuru atnākšanu Baznīca svin Zvaigznes dienā, 6. janvārī), un arī turpat netālu esošus ganus. Un gani tajā laikā bija tādi – nu zinies – ciemiņi. Proti, viņi nav pilsētas elite, kulturālie ļaudis, kuriem viss vienmēr ir pareizi, bet vienkārši ļautiņi – pārsvarā ārā dzīvojoši, reizēm nedaudz ar zādzībām un kautiņiem vairāk saistāmi. Un tomēr, viņi visi bija aicināti uz Ziemassvētku notikumu. Un tāpēc arī “Ziemassvētku draudze” ir pareizā vietā un laikā, ja līdzās piparkūkām, zirņiem ar speķi, eglītei un dāvanām ienāk baznīcā pēc Ziemassvētku patiesā dziļuma vēsts – pasaulei ir nācis Pestītājs – man un tev.

Un vēl par to laiku, Ziemassvētki ir pareizs laiks, bet tas ir vienīgais pareizais laiks, kad atnākt uz dievnamu?

Tā eglīte…

Gana precīzs kristīgs joks ir par to, ka “Ziemassvētku draudzes” cilvēkiem varētu likties, ka eglīte ir dievnamā pastāvīgi. Protams, vairums apzinās, ka dievnamā eglīti uz Ziemassvētkiem ienes tāpat kā mājā, un tad kaut kad arī to aiznes (netur līdz jūnijam …). Un tomēr, joks par eglīti ir ar savu sāls šķipsniņu.

Ziemassvētku – Kristus Dzimšanas svētku – vēsts ir viena no pašām skaistākajām un labākajām vēstīm, ko cilvēks vien var saņemt. Kā nu ne? Katrs, kurš ir baudījis prieku par jaundzimušu cilvēku zinās, ka tik tiešām tik daudz kas grūts piemirstas, kad mazulis ir nomazgāts un aizmidzis šūpulī. Zīdainim apkārt esošā tīrība un miers ir kaut kas tāds, ko nevar novērtēt par augstu.

Tieši tas ir fons Ziemassvētku vēstij – ir piedzimis ļoti, ļoti nozīmīgs cilvēks, pasaule ir sagaidījusi Dievu, kam nav vienalga. Tas vien, ka Dievs ir dzimis kā cilvēks, turklāt, nevis ķēniņa pilī vai tik vien kā vidusšķiras mājiņā, ir droša zīme tam, ka Dievs nāk pie visiem. Jēzus Kristus ir dzimis ne tikai laimīgajiem un veiksmīgajiem, bet arī tiem, kam ir skumjas un bēdas. Manā pieredzē vairums dievkalpojumu Ziemassvētkos šo vēsti nes un patiešām spēj nodot kā regulārajai draudzei, tā arī “Ziemassvētku draudzei”.

Un tomēr, dzīve nav aprobežota vien ar skaistajām dienām, arī Ziemassvētkiem, bet ir tāpat dzīve grūtības un skumjās. Ziemassvētkos visbiežāk cilvēki var saposties un saorganizēties, var svinēt un priecāties. Bet Ziemassvētku galvenā vēsts – pasaulei nācis Pestītājs – nav tikai šādiem dzīves gadījumiem. Tā vēl nozīmīgāka ir dzīves grūtībām un pārbaudījumiem. Tāpēc vislabāk ir, ka dievnama apmeklējums neaprobežojas tikai ar Ziemassvētkiem, bet var kļūt par regularitāti. Tāpēc vēl es šajā zīmītē ierakstītu: “Dievs priecāsies Tevi redzēt atkal”. Un tas ir otrs teikums, manā zīmīte.

Kas tad ir tie šķēršļi, lai Ziemassvētku draudzes cilvēks neatnāktu vēlreiz? Domāju, katrs pierakstīs kaut ko savu. Var jau kaut kā vairumu mēģināt grupēt, un tad daudzi šīs vispārējās līnijas atpazīs arī savos aizbildinājumos – “svētdiena ir tik svarīga atpūtas ritmā, es jau par Dievu visu vajadzīgo zinu, kaut kā neērti uzsākt iet uz baznīcu”, un vēl pietiekami daudz citu.

Un tomēr, Dieva piedāvājums, ko var vislabāk dzirdēt Ziemassvētkos – jums šodien Pestītājs ir dzimis, nav tukšs vēstījums. Tas ir vislabākā tēva vieds vārds tīnim, kam liekas, ka viņš visu zina un prot. Līdzīgi šādam tīnim tik daudzi cilvēki sevi apmāna, paši nošķirot no Dieva, paši pretojoties Jēzus Kristus – pasaules Pestītāja – rūpēm un vislabākajai vēstij. To, protams, var ignorēt, bet vai tas ir tā vērts? Jo jautājumi par Baznīcu, Jēzu Kristu un Dievu vispār nav tie jautājumi, kurus tikai intelektuāli, psiholoģiski vai emocionāli gudri apspriest ar citiem, tie ir jautājumi, kuri visas dzīves garumā uzdodami sev pašam. Turklāt vēl jau ir kaut kas, kas mūs sagaida pēc nāves. Vai nav brīnišķīgi, ka arī tur un tad runa ir par Pestītāju tev un man?

Nu jā, eglīte. Tik svarīgi ir konstatēt, ka dievnams ir atvērts katram arī bez eglītes.

Tik daudz par manu zīmīti “Ziemassvētku draudzes” klasesbiedram. It kā divi teikumi vien, bet aiz tiem un ar tiem ir kaut kas, ko Ziemassvētku Autors un Piepildījums saka mums katram – tev un man. Diemžēl ikdienas labklājības un patēriņa skaņu un trokšņu, krāsu un gaismiņu mirgoņas jūklī varam palaist garām. Bet kāpēc?

Priecīgu Ziemassvētku laiku – īsu bet nozīmīgu kā Kristus Dzimšanas svētkos, tā arī visa pārējā gana kontekstā!