Paēduši ne tikai no maizes vien

Kad Jēzu Kristu velns aizveda tuksnesī kārdināšanai, pēc 40 gavēņa dienām viņš Jēzu kārdināja ar iespēju akmeņus pārvērst maizē. Uz to Pestītājs atbildēja, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. Vienam otram šie vārdi var griezties, jo tie ir reliģiski. Tā ir tiesa, tie pasaka cilvēkam kaut ko būtisku par Dieva nepieciešamību katra dzīvē. Tomēr te nav tikai tas vien.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas tiecas pēc labklājības, sabiedrībā, kuru dzen patēriņš. Tās ir centos un jahtās mērāmas lietas jeb, kā nupat minētajos Jēzus Kristus vārdos, maize vien. Tomēr cilvēks nedzīvo tikai no šīm materiālajām lietām. Lai arī cik cilvēka dzīve būtu fokusēta materiālo, ir vajadzīgs kas vēl, kas nav tikai maize vien.

Dziesmu svētku tradīcija ir kaut kas no šī – ne tikai maize vien. Kā maza tērcīte tā aizsākas dārziņā ar kopēju dziedāšanu un dejošanu, sāk kļūt par strautiņu skolā ar korīti, deju pulciņu, mūzikas un mākslas skolu, kļūst par vērā ņemamu upi vietēja mēroga satikšanās pasākumos un skolu jaunatnes svētkos, lai beigās kļūtu par mūsu tautai nepieciešamo jūru – lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Tā caurvij vienu cilvēku un veido mūs par tautu. Kokam ir nepieciešamas saknes, tā Dziesmu svētki barojas no ikdienas, no skolām un pašdarbības aktivitātēm.

Var pamatoti norādīt, ka uzvelt visu šo kustību tikai skolai un pašdarbībai ir kaut kā egoistiski. Ja ģimenē visi sēž kādā ekrānā, tad bērna vēlmi piebiedroties korim vai dejotājiem grūti iedomāties. Tāpēc ideāli ir tas, ka no vecākiem nāk vēlme dziedāt vai dejot, dziesma ir klātesoša ģimenes salidojumos un svētku reizēs, lai vismaz nedaudz būtu atelpa no dažādu skandu radītā trokšņa. Šeit nebūs profesionāla līmeņa un daudzkārt un daudzi dziedās šķībi. Tāpēc vislabāk ir, ja šīs aktivitātes nāk no ģimenes.

Mums tik specifiskie Dziesmu svētki

Par Dziesmu svētkiem var jautāt daudz un dažādi, pat kādus neērtākus jautājumus.

Ja uzskatām Dziesmu svētkus par savējiem, kāpēc igauņiem un nedaudz mazākā mērā arī lietuviešiem tā arī ir liela lieta?

Ja Dziesmu svētki mums tik daudz nozīmē, kāpēc to vēsture iesniedzas vien 1873. gada pirmajos kopējos Dziesmu svētkos, kurus nepilnu dekādi iepriekš ievadīja sadziedāšanās mācītāja Jura Neikena vadībā?

Šādi un līdzīgi jautājumi var likties apšaubām mūsu tradīcijas unikalitāti un nozīmi. Manuprāt, tos tomēr vajag uzdot, un arī atbildēs nav nekā tāda, kas ko mazinātu. Jo ir labi, ka šī tradīcija mūs vieno reģionāli. Un par tiem gadiem. Jā, Ēģiptē piramīdas ir senākas, bet no Dziesmu un deju svētkiem nākošais spēks jau ir cauraudis vismaz septiņas astoņas mūsu paaudzes, pārdzīvojis karus, revolūcijas un trimdas. Tā nav nemaz niecīga bagāža. Mums ir, ar ko lepoties.

Manuprāt, Dziesmu svētkiem mūs arī būtu jāstiprina mūsu kristīgajā mantojumā, jo kopdziedāšana nāca no draudzēm, kur mūsu zemnieku senči iemācījās saklausīties, sadziedāties, mēģināt ar savu balsi bagātināt kopējo dziedājumu, nevis to vilkt uz leju. Turklāt Dziesmu un deju svētki bez kopīga kristīga mantojuma paliek par tādu akadēmisku vai tīri sadzīvisku prieciņu, nu gluži raksturīgu patērētāju un labklājības loģikai.

Dziesmu svētki – tagadne un nākotne

Jau nedaudz ieskatījos pagātnē, nu vēlos pieskarties tagadnei, varbūt pat nākotnei. Kāpēc?

Tāpēc, ka šīs pasaules lietu kārtība pamāca, ka šobrīd notiekošais ietekmē nākotni. Ne jau viss ir kā elektrības patēriņš, ja neņemsi vērā nopietnas elektrības noplūdes, tad var ne tikai kaut kur saņemt negaidītu strāvas triecienu un krietni pārmaksāt. Tomēr nemaz nav par sliktu paskatīties laika prognozi, lai, māju atstājot smukai saulītei pa zemes virsu staigājam, nenāktos atgriezties pilnīgi izlijušam vien pāris stundu vēlāk.

Kā tad izskatās Dziesmu svētki, raugoties uz skolu jaunatnes svētkiem šogad? Priecē viens otrs jauninājums, piemēram, 1000 izpildītāju lielais simfoniskās mūzikas koncerts. Priecē bērnu radītā kņada, dziedot, dejojot un citādi kuplinot mūsu kultūras kodu.

Tomēr nevajadzētu palaist garām, ka kultūras ministre taisās taupīt uz bērnu pašdarbības atbalstu, nevis uz kaut kādiem integrācijas fondiem. Protams, galīgi pamest malā atbalstu tiem cilvēkiem, kas vēlas integrēties mūsu sabiedrībā, nevajadzētu, bet vēl mazāk vajadzētu apdraudēt to kustību, kas kā Alūksnē, tā Liepājā maziem dziedātājiem, mūziķiem un citu mākslu dalībniekiem māca lietas, kas būs vajadzīgas Dziesmu svētkiem, lai viņi būtu labāk sagatavoti Latvijas koda pārņemšanai, kad paaudzes ar jau esošo prasmi aizies pelnītā atpūtā.

Nevajadzētu palaist garām, ka bērnu gan pasākumos liekas gana, bet demogrāfijas bultiņas biedējoši slīd zem katras tautas atražošanās sarkanās līnijas. Mēs kā sabiedrība ne tikai noziedzīgi bezatbildīgi nedomājam par abortu cirstajiem robiem (kas, starp citu, pēc oficiālas statistikas, pēdējo četru gadu laikā ir tikpat lieli, cik 1941. gada deportēto skaits), bet arī nedomājam par kopējo attieksmi pret ģimenēm un bērniem. Mūsu sabiedrībā karjera un citi ārpus ģimenes sasniegumi arvien ir krietni populārāki par vismaz trīs bērnu kuplas ģimenes tēta un mammas godu.

Visbeidzot nevajadzētu palaist garām, ka arvien kalpiski baidāmies savā zemē runāt un par pašsaprotamu pieņemt runāšanu latviski. Protams, katra valoda ir bagātība un ģimenes valodai obligāti nav jābūt latviešu, bet kāpēc arvien tik nekritiski latvietis pāriet uz sarunu krieviski?! Kā mēs varēsim dziedāt latviski pēc pieciem, piecdesmit vai simt gadiem, ja esam gatavi pakalpīgi runāt svešā mēlē?!

Mēs esam saņēmuši valsti, kuras nemateriālais kodols – ne tikai maize vien – ir nepārprotami saistīts ar Dziesmu un deju svētkiem. Tie kalpo par QR kodu, kas palīdz mūs saprast labāk. Protams, daudziem patīk hokejs vai ceļošana, bet ar to nevar saistīties mūsu iepriekšējo un nākamo paaudžu kopējais mantojums. To mums ir veiksmīgi darījuši un arvien dara Dziesmu svētki. Ir priecīgi, ka Rīga ir piepildījusies ar dziedošu un dejojošu bērnu smiekliem un spēlēšanos, un negribētos, lai tas arvien kļūst mazāk un nenozīmīgāk. Tieši tāpēc ir labi, ka mums vēl ir mūsu Latvijas un mūsu tautas QR kods, kuram ir bijusi sava pagātne, šobrīd ir skaista tagadne un, ceru, būs arī nākotne. Lai skan un labi sokas dejas solis arī turpmāk!