Šogad pirmo reizi Latvijā notika 1987. gadā Londonā aizsāktais un nu jau 180 pasaules valstīs rīkotais Jēzus maršs. Manuprāt, šis maršs ir ar pozitīvu nozīmi ne tikai tā dalībniekiem vai plašākai kristiešu kopienai, bet arī sabiedrībā kopumā.

Kur un kad?

Jēzus marša dalībnieki gājienam sāka pulcēties agrā sestdienas, 14. septembra, pēcpusdienā pašā Rīgas centrā – Vērmanes dārzā. Es, apvilcis, manuprāt, savu kristīgāko T-kreklu, uz pašu sākumu netiku, ierados ar kādas pusstundas kavēšanos. Tikmēr Vērmanītī jau bija sapulcējušies daudz cilvēku, kas bija nākuši tieši uz šo notikumu. Taču parks nebija arī pārpildīts, un citi ļaudis to savās sestdienas gaitās varēja šķērsot bez liekas kavēšanās. Galvenais notika cilvēkiem patiesi pilnajā brīvdabas estrādē, kur dažādi runātāji sacīja kristīgas uzrunas, kas mijās ar nelieliem, par slavēšanu sauktiem muzikāliem iestarpinājumiem. Marša dalībnieki bija sapulcējušies arī ap estrādi, vairāk tās tiešā tuvumā, jau skrajāk arvien tālāk. Visrosīgāk bija pie strūklakas, kur daudzi tikās un runājās, un bērnu laukumiņā, kur gāja ņigu ņegu.

Kad tuvojās četri pēc pusdienas, pie parka vārtiem uz Latvijas Universitātes ēkas pusi sāka veidoties kolonna. Tās priekšā bija liels plakāts “Jēzus maršs”, tam blakus – divi Latvijas karogi. Daudzu dalībnieku rokās bija plakāti ar citātiem no Bībeles un dažādiem kristīgiem uzsaukumiem, baloni ar un bez apdrukas un pat dažādi krāsainie karogi. Pēdējo klātbūtni īsti nesapratu, kaut uzaicinājumā uz maršu bija rosinājums ņemt tādus, lai atspoguļotu “priecīgu un svinīgu noskaņojumu”. Pieļauju, ka mērķis tika sasniegts, jo karogu nebija maz. Gājiena priekšgalā vietas ieņēma dažādu konfesiju vadītāji – luterāņu Jānis Vanags, Romas katoļu Zbigņevs Stankevičs un citi.

Pa ceļam uz Doma laukumu gar Brīvības pieminekli un caur Vecrīgu bija arī apstāšanās, piemēram, pie Rīgas Domes. To laikā tika sacītas uzrunas. Cilvēki gāja priecīgi, un arī vērotāji un garāmgājēji vairumā bija smaidīgi. Dzirdēju pa kādam dzēlīgam jautājumam: “Kad tad tas jūsu Jēzus beidzot nāks?”, bet gājiena dalībnieki to neuztvēra par aizvainojumu, vairāk par iespēju paskaidrot detaļas.

Man bija interesanti redzēt, kā maršs ienāks gājiena noslēguma vietā, tāpēc negāju visu maršrutu kopā ar citiem dalībniekiem, bet devos turp pa sānielām. Kad ienācu Doma laukumā, tur vēl notika tāda kā gatavošanās – skatuve bija pabeigta, un uz tās jau bija muzikanti, bet vēl notika pēdējā iedziedāšanās un instrumentu uzskaņošana. Citādi viss bija ierastajā Doma laukuma saulainās dienas ritumā: tūristi laiski šķērsoja šo vienu no mūsu Rīgas centrālajām apskates vietām, cits citam kaut ko rādīja, fotografēja apkārtni un viens otru; kafejnīcās un tirgotavās dīki pircēji no nesteidzīgiem pārdevējiem kaut ko mēģināja izkaulēt; iebrauca kāds no tūristu izklaidei izveidotajiem minamajiem galdiem uz riteņiem, ko parasti labprāt izmanto skaļas un vairs ne pārlieku skaidras kompānijas…

Nedaudz pēc pieciem laukumā aiz marša plakāta un karogiem sāka ieplūst cilvēki, kas turpmākās apmēram divas stundas piepildīja Vecrīgas centru ar kristīgām runām un mūziku.

Kas bija tie gājēji?

Man pašam bija interesanti pavērot, kāds tad ir Jēzus marša dalībnieka “profils”, vai būs slavenā “baznīcas tantiņa” vai kāds kokains un jau pēc izskata pareizs pusmūža apalītis – “brālis Teodors”? Iespējams, kādu ar savu konstatējumu pārsteigšu: maršā stereotipisko kristieša “profilu” tur bija grūti uzzīmēt. Protams, vairums bija rīdzinieku un galvaspilsētai tuvu dzīvojošo, bet ne tikai. Likās, ka ieradušies pat kādi ārzemnieki. Līdz ar to bija ne tikai mums pierastās bālās sejas, netrūka arī citu nacionalitāšu un rasu pārstāvju.

Arī vecuma ziņā marša dalībniekus grūti ievietot kādā ērtā “kastītē”. Bija vecākas un vidējas paaudzes sievietes un vīrieši, bet gana daudz bija arī jauniešu un ģimeņu ar dažādu vecumu bērniem. Bija cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Būtu nepieciešams arī pakomentēt sabiedrisko mediju atsauksmē par notikumu minētos “vairākus simtus” dalībnieku. Nezinu, vai šajos aprēķinos ņemta vērā tikai kāda maza daļa gājiena dalībnieku, vai arī pierakstā pazudusi kāda nulle, bet dalībnieki noteikti bija skaitāmi tūkstošos. To varēja redzēt ne tikai tad, kad gājiens sāka kustību uz Vecrīgu un Vērmanītis tukšojās vien lēnām, bet arī maršam ienākot Doma laukumā, kas ilga kādas piecpadsmit minūtes. Ar “vairākiem simtiem” tas notiktu daudz ātrāk.

Summējot – gājienā piedalījās visdažādāko vecumu sievietes un vīrieši, kurus kā kristiešus šajā konkrētajā maršā varēja izcelt kāds apģērba gabals ar kristīgu tematiku, bet citādi viņi neatšķīrās no pārējās sabiedrības. Un tā ir viena no svarīgākajām atziņām, kuru varētu paņemt katrs vērotājs vai gadījuma rakstura garāmgājējs.

Kam vispār vajadzīgs tāds Jēzus maršs?

Gan jau tūlīt uz šo jautājumu kāds centīsies iestarpināt, ka “Latvija ir sekulāra valsts”. Un sava daļa taisnības tajā ir – mūsu zemei nav valsts baznīcas vai reliģijas.

Un tomēr – mūsu zemē ir kristieši, kuriem tāpat kā citiem ir savas pilsoniskās tiesības, tajā skaitā tiesības pulcēties un rīkot publiskus pasākumus. Tāpēc Jēzus maršs, gluži kā jebkurš cits gājiens, ir pelnījis vietu mūsu sabiedrībā.

Turklāt, tāpat kā kristiešiem nav pareizi rosīties tikai savās četrās sienās, tā arī sabiedrībai rastos nopietns trūkums no šādas kristiešu norobežošanās. Kāpēc?

Lai arī cik komfortabli būtu kristiešiem vārīties savā sulā, dievkalpojumi un draudzes pasākumi nav vienīgā un pat ne galvenā kristiešu dzīves telpa un laiks. Protams, kristiešiem specifiskās pulcēšanās vietas, kur netraucēti nodoties savām baznīcas lietām, ir ļoti svarīgas. Varētu teikt, ka Dievs baznīcā ir tīrā veidā, kaut dažādu liekulību dēļ tas realitātē ne vienmēr tā ir. Tomēr Dievs nav tikai svētdienai vai lūgšanai, nav tikai dievnama vai dievkalpojuma kārtības Dievs. Bībeles Dievs ir visa esošā Radītājs, un Dieva interese tālu pārsniedz tā saukto kristīgo telpu. Tāpēc šāda sava laikmeta sabiedrības izpratnei atbilstoša iziešana ārpus savas “kastītes” ir laba. Līdz ar to Jēzus maršs ir laba iespēja katram, kas līdz baznīcai tā arī ne reizi nav ticis, redzēt, ka kristieši ir tādi paši sabiedrības locekļi. Varbūt pat ir vērts ieklausīties, kāpēc kristieši saka to, ko saka…

Arī sabiedrībai šāds maršs ir noderīgs. Ne tikai jau uzskaitītās iepazīšanās dēļ, bet arī tāpēc, ka mūsu kultūra ir sakņojusies kristīgajā baznīcā. Šāda tikšanās ir tāda kā savu sakņu atgādinājums, ar kuru var veidoties tāda kā mijiedarbība starp kristiešiem un plašāku sabiedrību. Šādi gājieni sabiedrībai ļauj saprast, ka arī kristiešu viedoklis mūsu sabiedrībā ir tikpat liels vai mazs proporcionālais svars, cik ir pašu kristiešu.

Tik daudz par Jēzus maršu, kas šogad notika pirmo un, iespējams, ne pēdējo reizi.