Otrdiena, 23.07.2024 02:35
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
Ceturtdiena, 11. jūlijs, 2024 09:05

Voldemārs Lauciņš: Krustcelēs. Kāda atmiņu detaļa

Voldemārs Lauciņš
Voldemārs Lauciņš: Krustcelēs. Kāda atmiņu detaļa
Foto: Freepik
Ceturtdiena, 11. jūlijs, 2024 09:05

Voldemārs Lauciņš: Krustcelēs. Kāda atmiņu detaļa

Voldemārs Lauciņš

1988.gada 23.augustā savu lielo pirmizrādi piedzīvoja viens no nesenās latviešu kultūras pamanāmākajiem notikumiem un viena no Trešā atmodas ievadītājām – Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis”. Par laikmeta zīmi to padarīja ne tikai Andreja Pumpura daudziem pazīstamā eposa sižeta līnijas un folkloristiskais izteiksmes stils vai daudzi novatoriski meklējumi mūzikā un scenogrāfijā, kas bija nozīmīgi jau paši par sevi, bet arī spēja savākt kopā ļoti plašu un dažādu izpildītāju ansambli. Apvienot tik daudzus un dažādus māksliniekus, domāju, viegli nebija. Šāda spēja vienoties kopējam mērķim bija ļoti nozīmīgs paraugs turpmākajos Atmodas notikumos.

Gan visa rokopera kopumā, gan arī daudzas tās ainas ir pamatoti iekļuvušas mūsu nesenās vēstures un kultūras zelta fondā. Šoreiz vēlos pievērsties vienai no populārajām rokoperas ainām – Lielvārža (1988. gadā – operdziedātājs Jānis Sproģis) izpildītajai “Uz krustcelēm”, kuru pārņem Lāčplēsis (Rodrigo Fomins, Igo) un vēlreiz atgriežas pie šī temata operas noslēgumā. Krustceles ir temats, kas bija aktuāls rokoperas tapšanas laikā un ir aktuāls aizvien.

Pirmsatmodas laika krustceles

Rokopera tapa 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Latvija jau 40 gadus bija okupēta un gaisā jutās nesaprotamas vēsmas.

Padomju Savienība jau no paša sākuma bija dīvains veidojums. Tās pamatā bija vecās, vēl cara laika Krievijas ģeopolitiskās reālijas, pretenzijas uz globālo dominanci un uz tās uzmontēta necilvēciska sociālisma, komunisma ideoloģija. Kopā veidojās ārkārtīgi agresīvs un eksplozīvs kokteilis, kas jau no pirmajiem šī režīma pastāvēšanas gadiem bija reāls drauds ne tikai tuvējām robežvalstīm, tai skaitā Latvijai, bet arī tālu aiz Krievijas robežām.

Latviju šis monstrs ar spēku okupēja mūsu valsts ziedu laikā, kad divdesmit nenogurstoša darba gados Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu drupas bija novāktas, sabiedrība bija atkopusies un sadzīve iekopta. 80. gadu beigās Latvija bija pavadījusi okupācijā divtik, cik neatkarībā. Un tomēr Latvijas valsts vēl pastāvēja latviešu sirdīs un pat kādās valstīs vēl arvien strādājošās Latvijas vēstniecībās.

Tajā laikā okupācijas vara likās spēcīgāka nekā jebkad iepriekš. Un tomēr bija samanāma iekšēja sabrukuma dvaka. Četrdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara padomju ekonomika sāka arvien vairāk uzdot. Proti, arvien vairāk parādījās dažādas problēmas un trūkumi. Nonāca līdz tam, ka jau tā patērētāju ne pārāk lutinošais preču klāsts saruka līdz nepieciešamāko pārtikas un saimniecības preču iegādei tikai par taloniem. Tie, kam šodien patīk grimt nostalģiskās atmiņās par padomju laika plombīru, šodien kaut kā neatceras šo apkaunojošo lielvalsts krahu. Mēģinājumi ar pārbūvi un atklātumu kaut ko labot tikai lēja eļļu problēmu ugunskurā.

Tomēr ne jau tukšie veikalu plaukti bija tas bēdīgākais padomijā. Vēl krietni bēdīgāka bija ateistiski pustukšā garīgā dzīve un varas absolūtā kontrole. Garīgās dzīves nepilnības okupācijas vara centās labot ar plaši veicinātas padomju kultūras piešprici. Tomēr tā bija nepietiekama, pārāk daudz ideoloģisko žņaugu. Okupācijas laikā nacionālisms, Latvijas patriotisms bija aizliegts, apsūdzības tajos bija vienas no smagākajām, par ko varēja nonākt ļoti pamatīgās problēmās. Un tomēr kā asni tas spraucās ārā gan no Ulda Stabulnieka dziesmas “Tik un tā”, gan Raimonda Paula un Jāņa Petera “Manai dzimtenei”, gan rokoperas “Lāčplēsis”.

Ainā “Uz krustcelēm” ir viena no dziesmām, kas kaut ko nozīmīgu signalizēja katram klausītājam. Daudz līmeņiem bagāts ir šīs ārijas izvietojums pašā darbā, jo no sākuma tas ir tēva sacītais Lāčplēsim, kuru pārņem dēls, bet operas noslēgumā Lāčplēsis to ieauž savos atvadu vārdos. Tas darīja vārdus ļoti patriotiski personiskus.

Krustceles arvien

Katrs kultūras darbs ir sava laika liecinieks un arī gūsteknis. Šajā operā saplūda Ezopisks okupācijas attēlojums caur krustnešiem un viņu atbalstītājiem, ar jau pabalēt sākušos domu par pazaudēto idillisko latvieti un Latviju. Ja gribētu atrast nevēsturisku skatu uz mūsu zemes senajiem laikiem, tā nebūtu problēma, jo dzejiskumam un mirkļa sajūtām bija pakļauts Lāčplēša eposs jau kopš rašanās. Tomēr, kamēr cilvēki redz robežu starp faktiem un labu uzvedumu, tas nav šķērslis baudīt šo darbu.

Atgriežoties pie ainas scenogrāfijas, svarīgākā šeit un tagad laikam būs tēva un dēla saruna. Esam kļuvuši par sabiedrību, kurā ne tikai arvien vairāk bērnu uzaug no saviem tēviem atšķirti, bet kurā tik daudz kas no tradicionāli vīra un tēva darītā vairs nav modē. Bet krustcelēs tēva rūpju un gādības pilnas pieredzes gudrība un padoms diez vai būs aizstājams.

Krustceles dzīvē nav tikai vasarai raksturīgā absolventu nervozitāte par jaunajiem darbiem vai mācību vietām. Lēmumu pieņemšana ietekmē gan šo brīdi, kas dzīvē ir vairumā, gan tuvāku un tālāku nākotni. Kā nesajaukt mirkļa un mūža lēmumus, kā nepalaist svarīgāko brīdi garām?

Divi pavisam neseni notikumi kalpo par labu ilustrāciju krustcelēm un pieņemtajiem lēmumiem. Pagājušajā mēnesī Eiropas Savienības valstis vēlēja jauno Eiropas Parlamentu. Laikam jau tradicionāli latviski vairākums izvēlējās šo pasākumu ar savu klātbūtni nepagodināt. Vai tā bija laba izšķiršanās šajās krustcelēs? Vai neapdomīgo un slinko dēļ mazāk deputātu no Latvijas aizbrauca uz Briseli, vai arī deputātu pārstāvniecība tika atdota mazākuma rokās? Vai neapdomība kavēs kādu nebalsotāju gausties?

Šomēnes Latvijā ienāk jauns tiesiskais regulējums – partnerība. Pašlaik tiek sacīts, ka tā nav laulība, un apgalvots, ka tā nestāsies līdzās laulībai. Tomēr citu valstu līdzīga pieredze rāda ko pretēju. Maza lieta ir tā, ka šis institūts nespēj risināt vienu no mūsu sabiedrības ievērojamākajām problēmām – katastrofālo dzimstības kritumu. Patiesa problēma ir tā, ka ar to tiek turpināts graut laulības pastāvēšanai pašu nepieciešamāko. Tā vietā, lai censtos veicināt laulības kvalitāti, tagad izpratne par vīrieša un sievietes kopdzīvi vēl vairāk tiek degradēta. Vai tiešām tā ir maza lieta, ka esošā pieeja laulībai latviešu tautai varētu būt ar ļoti bēdīgām sekām, kamēr lielām tautām un valstīm tas var neradīt nopietnas pastāvēšanas problēmas?

Aiz krustcelēm

Rokoperas ainā “Uz krustcelēm” vārdi par mazu bērniņu “zem ratu riteņiem, zem pakaviem, zem dzelžu pēdām” bija ar pravietisku noti. Pavisam drīz bija “Baltijas ceļš” un barikādes. Tad lietas varēja attīstīties ļoti dažādi, bet notikumi mums bija maksimāli palīdzoši. Šī un citas populārākās rokoperas ārijas, piemēram, “Atgriešanās” vai “Tas ir laiks”, vienlaikus prasīja darbību, iedrošināja un stiprināja.

Rokoperas tapšanas lielo krustceļu laiki šodien liekas tāli un neaktuāli. Tomēr te gribētos atsaukties uz ASV kādreizējā prezidenta Ronalda Reigana vēl kā Kalifornijas gubernatora 1967. gada 5. janvārī sacīto, ka brīvība ir trausla un var ilgt tikai vienu paaudzi un ka katrai nākamajai paaudzei tā ir jāizcīna no jauna. Tāpēc lielākas un mazākas krustceles mūsu dzīvē būs atkal un atkal. Kā tajās pasargāt bērniņu “zem ratu riteņiem, zem pakaviem, zem dzelžu pēdām”?