Rozīnīte ir tajā, ka abi, daudzu skatījumā, īsti neklasificējas kā latvieši, tomēr abi mūsu vēsturē skatīti tik pozitīvi, ka viņus var uzskatīt par latviešiem. Turklāt rozīnīte nav viena vien, jo viņi abi bija luterāņu mācītāji, kas daudziem šodien liekas ar latvietību īsti nesaistāmi.

Latvieši! Latvieši?

Šeit jāprecizē nozīmīga nianse. Latvieši ir tautības apzīmējums, un daudziem liekas, tas ir akmenī cirsts. Par latvieti nevar kļūt, var tikai piedzimt. Tomēr, kā katrā lietā, tai ciešāk pievēršoties, kā īlens no maisa ārā lien nianses, un arī latvietība nav tik vienslāņaina.

Ceru, par paša termina “latvietis” izcelsmi strīdu nebūs. Tas ir radies pirms vairākiem gadsimtiem un apzīmē baltu cilšu daļu, pārsvarā mūsu šodienas valsts robežās. Latvietis mūsdienu izpratnē sāka nostabilizēties ar jaunlatviešiem un pirmo atmodu. Šādi apstākļi liek vēsturniekam uzdot pamatotus jautājumus par termina “latvieši” adekvātu lietojumu dažādos vēstures posmos, it īpaši pirms jaunlatviešiem. Piemēram, vai zemgaļu vadonis Viesturs un līvu vadonis Kaupo abi ir latvieši? Vai jau iepriekš kristianizētie letgaļi un dumpīgie pagāni kurši ir latvieši?

Līdzīgu jautājumu var uzdot arī par pavisam nesen dzīvojušo Arvīdu Pelši, aktīvu okupācijas laika Latvijas paverdzinātāju, kas izvairījās runāt latviski. Te gan prasās cita diskusija un vēsturiskie mēri, jo šis kangars dzīvoja pēc termina “latvietis” nostiprināšanās un savas tautas nodevība bija viņa apzināta izvēle.

Nedaudz summējot, etniskā radniecība ir labs iesākuma punkts sarunai par latviešiem, tam ir vairāki papildvērtējumi, un tie sarunai šodien ir ļoti svarīgi.

Bībeles Gliks un Vecais Stenders

Lai arī abu dzīves ceļi nepārklājās, abi divi ir nozīmīgi mūsu tautas apziņas paša sākuma pārstāvji.

Ernsts Gliks jau kā deviņpadsmitgadīgs jauneklis pie mums ieceļoja no Vāczemes, kad arī iemācījās latviešu valodu. Guvis lielisku izglītību, jaunais Ernsts sajuta aicinājumu arī ne-vāciem dot iespēju lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā. Pārītis latviešu valodas grāmatu jau bija izdotas pirms tam – Georga Manceļa (1593–1654) sprediķu grāmata un citu autoru īsāki un tematu ziņā specifiski darbi. Taču Bībeles pieejamība ir daudz aptverošāka par atsevišķu kāda autora darbu. Galvenokārt tāpēc, ka, tapusi citā ģeogrāfiskā un sociāli politiskā laikā un nesot padziļinātu idejisko vēstījumu, tā aptver ļoti plašu terminoloģisko un izpratņu lauku, kas tās tulkotājiem arvien sagādā galvassāpes vārdu krājuma un jēdzieniskā materiāla dēļ.

Daudziem mūsdienās ir priekšstats, ka Ernsts Gliks teju viens pats veica visu Bībeles tulkošanas darbu, taču tas īsti nebija tā. Vismaz līdzvērtīgi Bībeles latviskā tulkojuma izdošanas darbā bija tā laika Vidzemes baznīcas vadītājs Johans Fišers (1636–1705) un tulkojuma finansētājs zviedru karalis Kārlis XI (1655–1697). Svarīgi ņemt vērā, ka pirms Ernsta Glika jau pastāvēja vairāki Bībeles tulkot mēģinājumu materiāli un atsevišķi tulkotas Bībeles daļas. Tomēr šie fakti nemazina paša Ernsta Glika nozīmi Bībeles latviskošanā.

Viņa lomu mūsu tautas vēsturē vēl spožāku dara viņa centieni skolot mūsu senčus. Tādējādi viņš latviešiem ne tikai atvēra Bībeli tās pilnībā, bet arī veicināja izglītošanos, tātad – spēju lasīt gan Bībeli, gan citas grāmatas. Tam visam pa virsu nāca vēl viens grūtību slānis – ne vien daudzu kungu nevēlēšanās atbalstīt šādu, viņuprāt, laika šķiešanu, bet arī vairuma kalpu nevēlēšanās kaut ko papildus darīt.

Bet Bībele tika iztulkota un 1694. gadā izdota, kļūstot ne vien par dzīvu pieminekli Ernstam Glikam, bet par atspēriena punktu mūsu tautas un valsts attīstības vēsturē.

Pretēji Ernstam Glikam Gothards Frīdrihs Stenders ir dzimis mūsu zemē. Viņš ir gadsimtiem senas mācītāju dzimtas posms, ja tā var sacīt, jo gan viņa senču, gan pēcnācēju paaudzes kalpoja kā mācītāji mūsu zemē.

Patērētāju sabiedrībā varētu būt grūti saprast Gothardu Frīdrihu, kurš pie sasniegtā neapstājās, bet allaž tiecās pēc jauniem horizontiem. Paradoksālā kārtā nav ziņu par to, ka viņam būtu pabeigtas universitātes izglītība, tomēr viņa interešu un iegūto zināšanu plašums liek goddevībā pieklust un uzklausīt. Un te nav runa tikai par tolaik ļoti augsti vērtēto globusu radīšanas māku, bet arī viņa interese par latviešu valodu, par viņa draudzes, proti, topošo latviešu, ikdienu un skatījumu uz pasauli. No tā radās dažādi viņa darbi, kas veltīti latviešu valodas pētniecībai un popularizēšanai, un arī vispārējās izglītības materiāli mūsu senčiem, tai skaitā mums labi zināmā “Bildu ābice”.

Lai arī Vecais Stenders ir racionālisma – prātu un izglītošanos cildinoša – laikmeta pārstāvis, tomēr viņš nav bijis tikai prātotājs par mūsu senču dzīvi un darbošanos. Paliekošs viņa mīlestības pret mūsu tautu liecinieks ir ieraksts uz viņa kapa plāksnes – “Latvis”.

Tā abi divi – Ernsts Gliks un Gothards Frīdrihs Stenders – ar savu mīlestību pret mūsu senčiem un darbu mūsu valodas izkopšanā ir devuši nenovērtējamu ieguldījumu mūsu tautas izaugsmē. Turklāt viņi to darīja tad, kad latviešu valodā runājošie nebija viņu kungi vai naudas devēji, bet gan paši zemākie tā laika sabiedrības locekļi. Manuprāt, uz to viņus pamudināja kristīgā vēlme kalpot savam tuvākajam, šajā gadījumā – vienkāršajam cilvēkam. Un viņi to saprata ne tikai laicīgā ziņā – mudinot mūsu senčus mācīties un dodot tādu iespēju caur savu darbību, bet arī atverot plašāk baznīcas durvis, padarot kristīgo mācību skaidrāku un pieejamāku. Turklāt tā nebija kāda distancēta labvēlība, kā tad, kad tu ziedo naudiņu labam projektam internetbankā. Tā bija praktiski vērojama sirds mīlestība un pašuzupurēšanās mūsu tautas labā.

Tāpēc šajā novembrī gribu pieminēt šos divus latvjus, jo abiem šogad bija apaļas gadadienas: Ernstam Glikam – 370, Vecajam Stenderam – 310.

Kaut neviens no viņiem etniski nebija latvietis, abu pienesums mūsu tautai ir tik nozīmīgs, ka man negribas meklēt nevienu argumentu viņu neiekļaušanai latviešos. Bet tas jau ir citas, plašākas sarunas temats. Šai reizē, mūsu Latvijas mēnesī, par šo divu latvju pienesumu.

Dievs, svētī Latviju!

Post scriptum

Kad runa ir par latviešiem, robeža starp latviešiem un ne-latviešiem, manuprāt, ir pārdomu vērta, tai skaitā par etnisko un citiem kritērijiem. Jo katru reizi, kad vēstures materiālos saskaros ar Arvīda Pelšes personu un darbu, man nesalīdzināmi latviskāks šķiet Mihails Barišņikovs, kuram gan nesekmējas tik labi ar runāšanu latviski, bet kurš ir apliecinājis savu saikni ar Latviju, nožēlojis sava tēva – padomju okupanta – ienākšanu Latvijā un ar lepnumu pateicies par Latvijas pilsonības piešķiršanu.