Sports ne vienmēr ir sports
Olimpiādē apbrīnojam sportu, bet kas tas ir? Jau antīkajā Grieķijā formulēja vienu no cilvēkam nepieciešamiem līdzsvariem: veselā miesā – vesels gars. Vēsturei cauri sports atsevišķi ir pasveša lieta, jo cilvēku ikdiena bija aktīvuma pilna un papildu kustīgums nebija aktuāls. Nu diez vai 19. gadsimtā latviešu zemnieks varēja atļauties vai pat vēlējās atlicināt laiku sportam. Tomēr šodien, kad Rietumos tikai retajam arodam ikdienā ir pietiekams un sabalansēts fizisko aktivitāšu ritms darbā, sportošana ir gana svarīga. Vēl vairāk – katram no mums ikdienas gaitās ir kādi ieradumi, kuru iespaidā attīstās vienas vai otras muskuļu grupas, kamēr citas paliek novārtā, nemaz nerunājot par to, ka, kaut ko darot nepareizi, nevis attīstām sevi, bet kaitējam. Tā rezultātā vērība jāpievērš nav tikai sportošanai, bet arī ārstnieciskai vingrošanai vai fizioterapijai.
Tomēr, ja runājam par olimpisko sportu, tās ir augstākās raudzes profesionālo sportistu – atlētu – sacensības. Savukārt profesionālais sports ir ne tikai miesas un gara treniņš, bet arī iekļauj daudz izklaides un biznesa jautājumus.
Profesionālais sports kā izklaide ir gana konstruktīvs un sabiedrībai noderīgs. Pareizi popularizēts un atbalstīts sports ne tikai demonstrē cilvēka miesas un gara treniņu augstākos sasniegumus, bet arī aktivizē "dīvāna sportistus". Tā, pēc mūsu pludmales volejbolistu panākumiem pirms desmit gadiem pieauga šī sporta popularitāte bērnu un jauniešu vidē. Te gan nevar nepieminēt ar šo popularitāti saistītos ēnas aspektus, rezultātu manipulēšanu, daudzos dopinga skandālus vai kādas citas krāpniecības.
Pie labi menedžēta profesionālā sporta piederas milzīga finanšu aprite, un runa nav tikai par pilniem stadioniem, bet par visādiem ar sportu tieši un netieši saistītiem ienākumiem – sākot no reklāmas potenciāla līdz pat sportistu krekliņu un cita fanu inventāra tirdzniecībai.
Tāpēc, runājot par sportu, tā nav tikai skriešana, bumbas dzenāšana vai peldēšana, bet gan daudzdimensionāls kamols, ar kuru ir vērts būt uzmanīgiem. Viens aspekts skar sportista pārliecības dēļ malā noliktu reklāmdevēja ar dažādu ķīmiju pilnu dzēriena pudeli, kad tā vietā viņš iesaka patērēt vairāk ūdens. Pavisam kaut kas cits ir tad, kad sporta zvaigznes ir tā panākumus "sasvinējušies", ka kļūst lopiem līdzīgi un sastrādā dažādus nedarbus.
Tā nu nākas vilkt robežu starp to, kas ir ar profesionālo sportu saistīts, un tieši ar sportošanu nesaistīto.
Olimpiskais sapnis
Grieķu kultūra uzturēja un cienīja dažādas spēles ne tikai Olimpijā, kur meklējamas olimpisko spēļu vēsturiskās saknes. Tomēr tieši šo spēļu nosaukumu un ideju 1896. gadā moderno spēļu radītājs Pjērs de Kubertēns ņēma par pamatu jau tolaik arvien globālākai pasaules sasaistei ar sportu. Šo spēļu sarakstā ir bijuši dažādi sporti un disciplīnas, un tās rīkotas teju visos kontinentos, izņemot Āfriku. Līdzās olimpiskajām spēlēm pastāv vesela rinda dažādu reģionālu un globālu sacensību. Tomēr tieši olimpiskajām spēlēm ir īpaša loma pasaules atlētu elites pulcēšanai un olimpiskā ideāla «ātrāk, augstāk, spēcīgāk» īstenošanai pamīšus vasaras un ziemas spēlēs katru otro gadu. Mūsdienu realitātē tehniskie sasniegumi ļauj saskaitīt sviedru lāses uz atlēta sejas spēlē vai stadionā, dažādus veikumu rakursus un to analīzi. Tādējādi esam privileģēti.
Lai gan sākotnējā ideja bija 19. gadsimta romantisma gana ietekmēta – pulcināt sportistus un pasargāt spēles no politikas un komercijas –, realitāte nedaudz atšķīrās.
Sacensība arvien ir pilna ar dažādiem intrigas elementiem, jo nejaušība iespējamākos līderus nereti noliek zemāk un ļauj izrauties kādiem iepriekšējo zvaigžņu ēnā esošajiem. Un tieši tas, manuprāt, ir pats nozīmīgākais šajā globālajā svētku reizē. Un tomēr ir tik reti, ka kāds iepriekš nezināms censonis spēj izrauties un plūkt laurus. Var jau arī saprast. Absolūtais vairākums disciplīnu prasa gadiem lietus sviedrus un patērēta darba ieguldījumus, un tādam rezultātam, protams, ir neapstrīdams skaistums. Un tomēr šis profesionalitātes slogs attālina olimpiādes no to sākotnējās ieceres – amatiersporta.
Jāatzīst arī, ka svētku komerciālais elements dara savu, bet ne vienmēr labo darbu. Te runa nav tikai par to, ka olimpiāde daudziem kļūst par labu veikalu, bet arī par tā sauktajiem baltajiem ziloņiem – organizatoru neprasmes apsaimniekot olimpiādes vajadzībām sacelto dēļ pēc spēlēm paliek spoku pilsētiņa un tiek aizlaista tik daudz izmaksājusī modernā sporta infrastruktūra. Šis tēriņu apjoms ir ne vienu vien organizētāju pilsētu vai pat valsti pēc spēlēm atstājis ar lielu parādu slogu.
Vai veselus sējumus ir sarakstījuši un dažādas pārraides izveidojuši pētnieki par olimpiādi un politiku, jo kur tad bez tās. Politiski vairums valstu mēģina caur panākumiem olimpiskajās spēlēs spodrināt savu starptautisko atpazīstamību un popularizēties. Diezgan lielu piepūli daudziem pasaulē prasīja panākt, lai šogad nevarētu piedalīties Krievijas un Baltkrievijas sportisti, jo viņu valstis ir atbildīgas par lielāko karu Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Nelielu humora devu izraisīja Krievijas aktivitāte šajā sakarā, rīkojot alternatīvu, it kā globāla mēroga BRICS (Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas veidota apvienība, tāds kā G7 jeb Lielā septītnieka analogs) sacensības. Tās gan bija starptautisku dalībnieku ļoti vāji apmeklētas, pat citas BRICS valstis piedalījās ļoti nelielā apjomā, dažās no disciplīnām bija tikai viens sportists. Tas gan nenozīmē, ka viņš nesaņēma zelta medaļu! Pie tā vēl ir dažādi politiskie skandāli olimpiskās vēstures laikā, kad kāds sportists atsacījās sacensties ar kādu citu tieši politisku iemeslu dēļ, bet tas nav tik bieži.
Tas viss olimpiādi veido par skaistu izklaidi, aiz kuras krāsām un sasniegumiem ir ne tikai sportistu un treneru sviedri un asaras, bet arī dažādas politiskās intrigas un nesmukumi. Tomēr pats atlētu sniegums visbiežāk ir patiesi skaists un var pat mudināt uz ko vairāk.
Olimpiāde – ne tikai reizi četros gados?
Uz ko tad vēl vairāk var vedināt olimpiešu sasniegumi?
Manuprāt, ne tikai var, bet arī vajag – šīm sacensībām vajadzētu motivēt "dīvāna sportistus" uz lielāku iesaisti ikdienas kustīgumā. Protams, viss nenotiek uzreiz, un ne vienmēr panākumi ir viegli un vienkārši. Un tomēr tieši uz to olimpiādei vajadzētu tiekties, ka "dīvāna sportisti", ar acīm baudījuši atlētu snieguma skaistumu, sāk darīt kaut ko arī paši.
Visi nekad nesasniegs ātrumu, kādā skrēja leģendārais Useins Bolts, vai pat mūsu pašu soļotāja Jāņa Daliņa ritmu, bet katrs pievarētais metrs vai paceltais kilograms jau ir panākums, kas veicina asinsriti, noslogo ķermeni, un pat nedaudz padara priecīgāku un veselāku garu. Protams, ar prātu un apdomu, bet antīkajiem grieķiem taču arī šeit bija patiesība. Mums visiem vairāk olimpiska baudījuma un mazāk nepatīkamo ziņu un pāri visam – veselāku miesu un garu vēlot!
