Šobrīd pilntiesīgu atzīšanu bauda mazliet mazāk par divsimt valstīm, un tad ir kāds ducis ar astīti tādu valstu, kuras ir daļēji atzītas, nemaz nerēķinot tautas, lielas tautas, kurām nav savas valsts. Stāvoklis starp spēju būt neatkarīgiem un starptautisku atzīšanu arī var vilkties gadiem un gadu desmitiem ilgi, bet mūsu zemei tas nebija nemaz tik garš laika ziņā, grūts gan.
Kā mūsu senči pārkāpa sunim un astei, lai būtu mūsu valsts
Vēsturnieki saka, ka vēl Pirmā pasaules kara sākumā latvieši bija gana lojāli Krievijas impērijas pavalstnieki, kaut bija arī neviens vien grūtums un pārbaudījums. Tā gan mūsu zemē daudzos aspektos bija citādāka nekā tās mantiniece PSRS un šodienas Krievija. Iemeslu starpā dominējošais ir tas, ka latvieši kā tauta vēl nebija nonākuši tajā politiskās attīstības punktā, kad vairums vēlētos savu valsti. Likās, ka pietiks ar autonomiju.
Pirmais pasaules karš mūsu zemi un tautu skāra ļoti smagi. Kā vēsturnieki saka, mūsu zemi postījumu ziņā apsteidza vien Beļģija, bet tautas zudumu ziņā – Serbija, un tie nav sasniegumi, pēc kuriem dzīties. Te ir runa par smagiem kauju zaudējumiem, bēgļu gaitu briesmām un šausmām un nezināmā klātbūtni kopš 1915. gada pavasara, kad ķeizariskās Vācijas karaspēks strauji ienāca mūsu zemē un ieņēma teju visu Latvijas teritoriju Daugavas kreisajā krastā līdz miera līgumiem 1920. gada vasarā. Proti, pieci gari ciešanu un daudzu, daudzu zaudējumu gadi.
Dzimtu pētnieki vairumā Latvijas dzimtu to skaidri pamanīs, ka līdz Pirmajam pasaules karam ir kuplas ģimenes, pēc tam rādītāji ir jau krietni zemāki.
Spēja piecelties un visu atkal atjaunot mūsu senčus padara par patiesi godājamiem varoņiem, kas pārvarēja kara un postījumu sekas un spēja izveidot un nosargāt savu valsti ne tikai uz vietas, bet 1921. gada 26. janvārī, tātad pirms 105 gadiem, arī panākt tās starptautisku atzīšanu.
Ņemot vērā to, ka arī tolaik ne tuvu visām tautām bija sava valsts, šo atzīšanu starpkaru Latvijā pamatoti svinēja ar brīvdienu.
Vēl viens suns, lai mēs nepazaudētu savu valsti
Mūsu valsts starpkaru posmā varēja pastāvēt diezgan ierobežotu laiku. Tomēr notika lielas lietas, tai skaitā – piedzima un uzauga paaudze, kurai brīvā Latvija bija personiska pieredze, kas gadu gaitā neizplēnēja, arī ar Otrā pasaules kara un tā seku briesmām un grūtumiem.
Jā, mēs zaudējām savu valsti kā teritoriju un iespēju būt tautas kopībā, bet visus okupācijas gadus Latvija palika kā daļēji atzīta valsts. Vairākās Rietumu valstīs un, kas īpaši svarīgi, Amerikas Savienotajās Valstīs turpināja darboties Latvijas vēstniecības, mūsu valsts starptautiskā atzīšana nebija pazaudēta.
Šī pēctecība jeb kontinuitāte ir viens no izšķirošajiem faktoriem, kāpēc pēc teju pusgadsimta okupācijas mūsu zeme un valsts nebija kaut kas tāds, par ko neviens nekad nebūtu dzirdējis vai zinājis. Jā, aukstā kara laikā mūs okupējusī PSRS ļoti intensīvi strādāja, lai ne tikai pagaisinātu no latviešu atmiņām brīvo Latviju, bet arī panāktu, ka vēstniecības tiktu aizvērtas. Tomēr tas tā nenotika, un bija daudz latviešu ārzemēs, kuriem arvien bija Latvijas Republikas izsniegta pase.
Teju piecdesmit gadi ir ilgs laiks cilvēka dzīvē – var paspēt gan bērnus izaudzināt, gan kļūt par vecvecākiem. Tāpēc daudziem Latvijas nedraugiem mūsu diplomātiskās pārstāvniecības likās vien laika jautājums. Un tomēr – tieši viņu iedomas bija laika nosacītas.
Vai aste vicina suni?
Pirms kāda notikuma īstenošanās ir dažādas idejas, kas izrādās nederīgas, un ir kādas lietas, par kurām iepriekš nevarēja pat iedomāties. Tā ir arī valsts lietās.
Un te nav jāmeklē pārlieku tālu. Tie, kas atceras trešās atmodas un sākotnējos eiforijas pilnos gadus pēc neatkarības atgūšanas, var godīgi atzīt, ka ir tik daudz kā tāda, ko mēs nevarējām iedomāties toreiz. Protams, ir arī pa kādai pieviltai cerībai. Kaut kas no tā visa ir bijis pamatoti, bet kaut kas cits ir laikmeta un apkārtējās pasaules nosacīts.
Mēs toreiz nezinājām, ka mūs piemeklēs smaga pasaules mēroga finanšu krīze, kuras ietekmē tik daudz tautiešu dosies ekonomiskā emigrācijā. Mēs nezinājām, ka līdz daudz maz sakārtotai ekonomikai nebūs viegli ejams ceļš. Mēs arī nezinājām, cik svarīgi ir skatīties pašiem uz saviem politiķiem, nevis vaininiekus meklēt kaut kur aiz mūsu robežām.
Diemžēl daļa mūsu tautiešu ir vīlušies. Domāju, ka viņi vairāk fokusējas uz neveiksmēm, nevis sasniegumiem. Protams, ir paaudze, kas nespēja pielāgoties. Protams, ir apstākļi, kas kādiem bija patiešām par grūtu. Un tomēr – es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikai kāds naivs vai patiešām ideoloģiski ieregulēts cilvēks gribētu no šodienas Latvijas doties uz okupēto Latviju pirms 50 gadiem. Tā bija ne tikai okupēta, bet arī bez daudzām un dažādām krāsām un dzīves prieka.
Latvijas starptautiskās atzīšanas augļi – kā draudzīgi luncinoša suņa aste visā pasaulē
Jā, mums vairs nav brīva diena 26. janvārī Latvijas starptautiskās atzīšanas svinēšanai. Un varbūt arī nevajag. Tomēr iemeslu tādai būtu pietiekami.
Vispirms – mūsu valsts teritorija jebkurā pasaules kartē ir mazliet citādāk iezīmēta nekā zemes ap mums. Daudzi to gan nepamana un var mēģināt to arī noniecināt. Tomēr tā nav maza lieta.
Te var pievienot arī tādu nelielu, bet gana patīkamu niansi, ka sava valsts nozīmē arī savus sportistus dažādās starptautiskās sacensībās. Un te lielākais spēks ir emocionālajā lādiņā, kas pagājušajā gadā no tik tālās Austrālijas mums atnesa priecīgo ziņu par mūsu pludmales volejbola dāmu panākumiem. Te bija ne tikai prieks par abām čempionēm, kas turēja augsti mūsu karogu, bet arī par Austrālijas latviešiem, kurus Latvijas vārds atkal veda kopā un iepriecināja.
Visbeidzot – starptautiska atzīšana nozīmē arī to, ka mēs varam slēgt dažādus aizsardzības līgumus. Ja starpkaru Latvijas ārpolitiku iedzina stūrī PSRS agresīvajai politikai līdzspēlējošā nacistu ekspansija, kurai mums nebija pretlīdzekļu, tad šobrīd Latvija ir pasaulē spēcīgākās aizsardzības alianses – NATO – sastāvdaļa, un tas mums dod pamatu daudz cerīgāk skatīties nākotnē.
Pasaulē ir gana kuplas tautas, kuras nevēlas vai nevar nostiprināties par neatkarīgām valstīm, un pietiekami vietu, kas ir sevi pasludinājušas par neatkarīgām, bet kaut kāda iemesla dēļ patiesi neatkarīgas nav kļuvušas. Mēs Latvijā esam lutināti, jo mums ir sava valsts, mēs esam tauta, kas vēlas būt valsts, un mūs par valsti ir atzinušas citas valstis. Un nu jau 105 gadus. Dievs, svētī Latviju!
