Tātad paķidāšu tādus jautājumus, no kuru (pat neatrisinātu) atbildēm nevar izvairīties, kuri kā Damokla zobens karājas pār mūsu galvām, mūs konfrontē un spiež rīkoties tā, it kā šie jautājumi būtu ne tikai atbildēti, bet sūri un grūti izsvērti vislabākajā iespējamajā veidā. Un vēl svarīgāk – šo jautājumu konstatēšana nav ar nozīmi kādam citam, tie ir vissvarīgākie katram pašam sev. Tos vislabāk var salīdzināt ar gravitāciju, kurai esam pakļauti, pat ja izvēlamies par to nejautāt un ignorēt. Šādi jautājumi ir reliģiski un kļūst konstatējami praksē, liecinot par mūsu reliģiju, kaut varbūt tiem esam pievērsušies garāmejot tik vien kā sarunā pie rasola bļodas drauga dzimšanas dienā vai kafijas pauzē darbā.

Kas ir tavs dievs?

Ar vairākiem secīgiem rakstiem, no kuriem šis ir pirmais, vēlos nonākt līdz nozīmīgākajam jautājumam: kas ir tavs dievs? Jā, šeit “dievs” rakstu ar mazo sākuma burtu, jo te tas ietver sevī visu, kas veido reliģiju, piemēram, skaidrību par dzīves jēgu un mērķi un kaut kādu praksi, kura pakārtojas šai jēgai un mērķim. Šis dievs var būt Bībeles Dievs, bet var būt kāds vai kas cits, precīzāk saukts par elku. Jā, šeit rakstu nevis “vai tev”, bet “kas ir tavs dievs”, jo bez reliģiju veidojošām lietām neiztikt nevienam, lai arī cik maz kāds pievērstos teorijai (dievam/elkam), ir kaut kāda prakse, pēc kuras teorija (tavs dievs) var tikt fiksēta.

Šai reizē paķidāšu to, kāpēc vispār pievērst uzmanību Bībeles apgalvojumam par visu esošo kā Dieva radītu, ja Dievam taču vajadzētu būt labam un pietiekami spēcīgam labā panākšanai, lai nodrošinātu tādu pašu labumu radībā, kamēr pasaulē ir tik daudz ļaunuma, sāpju un ciešanu.

Jautājumā par Dievu pasaulē un pasauli kā Dieva radītu vispirms ir nepieciešams tikt skaidrībā ar mums pašiem, lēmumu pieņēmējiem.

Te svarīgi minēt mūsu sprieduma pamatīgāko priekšpieņēmuma kļūdu, kas tālāk nelāgi ietekmē visus secinājumus. Tā ir saistīta ar visplašāko piekrišanu baudošo ideju, ka kopumā jau mēs esam labi, kas tomēr tā nav. Ja mēs tiešām būtu tik labi, cik dabiski un cilvēciski uzskatām, tad kas ļauns parādītos vien pa retam kā tāds balts zaķītis no burvju mākslinieka cepures. Vēl vairāk − ja tiešām cilvēki kopumā būtu labi, tik tā izglītība vai kultūra būtu nepieciešama labā uzvarai visā esošajā, tad nacisms nebūtu radies un nesis tik lielu postu un daudz ciešanu vienai no izglītotākajām un kulturālākajām tautām – vāciešiem. Tālu nav jāmeklē arī mums gana pazīstams piemērs, proti, ja izglītība un kulturālība veicinātu cilvēku labumu, tad neviens daudzmaz izglītots cilvēks pat tuvumā nepielaistu domu, ka varētu būt kā attaisnojama nevainīga maza cilvēka iznīcināšana – aborts. Visbeidzot − ja līdz ar izglītību un kultūru cilvēkos nostiprinātos labais, tad nebūtu īpaši jāskaidro, ka Ukraina nu jau piekto gadu tiek pakļauta netaisna kara šausmām, bet tā nav. Atbalsta lēmumi un darbi Ukrainas labā no izglītotajiem un kulturālajiem Rietumiem ir lēni un nepilnīgi, un ir pat cilvēki, kas to atsakās saprast.

Tātad cilvēkā ir kaut kas ļauns − kaut kas tāds, kas var izlekt ārā un pat visumā labos ļaudīs sākt izpausties pilnīgi destruktīvi un pat monstrozi.

Šādi konstatējumi ved pie diviem secinājumiem – mums ir jābūt gana kritiskiem ne tikai attiecībā uz savu labumu, bet arī pret tādiem dieviem, kas mūs nepamatoti uzliela.

Vērojums par pasauli un tajā esošo ļaunumu

Domāju, nebūs daudz to, kas noliegs apgalvojumu, ka pasaule ir ne tikai nepilnīga, bet tā nav arī godīga. Tas ir diezgan vienkārši konstatējams, jo pasaulē ir tik daudz netaisnības un ciešanu: mirst nevainīgi bērni, labiem cilvēkiem klājas bēdīgi, kamēr slikti un negodīgi cilvēki dzīvo, cepuri kuldami, un tā tālāk. Turklāt patiesi labas lietas visbiežāk nāk lēnām un ar lielu piepūli.

Šāds vērojums, šķiet, ļauj par iespējamo pasaules radītāju secināt divas loģiskas un savstarpēji izslēdzošas lietas: vai nu viņš (tas) ir ļauns vai arī nepilnīgs (nav dievišķs). Proti, ja dievs būtu labs un pilnīgs savā spēkā un iespējās (patiesi visvarens), tad taču viņam nebūtu nekādu ierobežojumu visu vienā mirklī padarīt labu.

Kaut arī šī cilvēkiem parasti šķiet ļoti laba un loģiska izejas līnija, šādiem secinājumiem ir viena būtiska nepilnība, proti, tā ir loģika, kas pieņem pašu par sevi saprotamu ko neizbēgami cilvēcisku, jo spriežam pēc sevis – cilvēciski. Turklāt ar savu cilvēcisko esam atgriezušies pie jau minētās milzīgās problēmas, ka mēs paši sevi, cilvēci un pasauli ap mums vērtējam nepamatoti pozitīvi, jo savu viedokli uzskatām par nemaldīgi pareizu vērtējumu.

Un te nu mēs esam nonākuši strupceļā, jo pareiza atziņa par savu ierobežotību un pareiza šīs pasaules nepilnības konstatācija pašā saknē izslēdz kādu saskanīgu spriedumu un neļauj nonākt pie daudzmaz saprotamas un godprātīgas atbildes.

Un tomēr…

Manuprāt, ir knifs, ko daudzi nepamana, kam daudzi neuzmanīgi paiet garām. Proti, par spīti mūsu nepilnībai un pasaulē novērotajām problēmām, mēs paši esam tie, kas vēlamies labāku pasauli, un ir patiesi skaistas un labas lietas, varbūt ne ar mani un man, bet tās pastāv. Turklāt, kā minēju, kaut ko labu var sasniegt, bet tas prasa iesaisti un nāk ar piepūli. Tāds konstatējums ļauj godīgi atzīt, ka paši sevī atbildi nerodam un pēc tās būs jāmeklē apkārt. Kur un pie kā to meklēt?

Tāda meklēšana izrādās vislabāk noslēgta, kad uzklausām Bībeles Dievu. Kāpēc?

Bībelē atklātais Dievs ne tikai konstatē pasaules nepilnību un ņem vērā cilvēcisko ierobežotību, bet arī dod atbildi par iemeslu – cilvēka grēku. Kaut grēkā krišana nav patīkama atziņa, tik svarīga jautājuma risināšanā runa nav par manām emocijām, bet par patiesības meklējumu. Un patiesība ir noskaidrota, kad kļūst zināms cilvēka grēks, kas izskaidro ļaunumu Dieva radītajā labajā pasaulē. Tātad − ir skaidrs, no kurienes nācis labais un kāpēc vērojam nepilnību un netaisnību. Vēl vairāk − te kļūst skaidra skaistā izcelsme, loma un nozīme. Ar šādu godīgu pieeju – atrisinot manis iepriekš konstatēto strupceļu – Bībeles Dievs ir visatbilstošākā kandidatūra Dieva radītāja un pat uzturētāja “amatam”.

Ar šādu pieeju, saskaroties ar dažādām dzīves grūtībām un ciešanām, tās visas ne vien kārtojas harmoniski, bet var pavirzīt mūs vienu soli uz priekšu mūsu neizbēgamajā jautājumā. Vai tas nav iepriecinoši?

Tomēr tas vēl nav viss, bet tas jau jārisina ar sekojošu jautājumu, un par to rakstīšu nākamajā reizē.