Konservatīvisms kā bubulis?

Mūsdienās esam nonākuši tiktāl, ka ļoti daudzi, iespējams, pat par daudz dzīvo savā informācijas burbulī, un to ļoti iespaido sociālo mediju platformas, kuru loma pieaug ļoti fragmentētajā mūsdienu sabiedrībā.

Var saprast šādu burbuļu dabisku veidošanos. Vispirms cilvēkiem ir dabiski kaut kā sevi noformulēt, un tad, sākot ar tiem, kam teju nav savu domu, līdz pat ļoti sarežģītu un daudzslāņainu filozofiju piekritējiem, ir svarīga domubiedru loka izveide. Tā veidojas burbuļi, kas vienlaikus kļūst par tajos esošo cilvēku komforta zonām, jo tur tiek līdzdalītas līdzīgas domas un cits citu tajās atbalsta. Turklāt šo platformu darbības algoritms tīri tehniski ir veidots tā, ka arī reklāmu un ziņu piedāvājumi, jaunu draudzību iespējas šādos burbuļos ir to dalībniekiem atbilstošs.

Tā rezultātā katru burbuli aptver tāds kā mūris, kas vienlaikus to arvien iekšēji attīsta. Krasi negatīvā puse ir ar šādu algoritmu burbuļos esošajiem radītā pārliecība, ka visa pasaule ir ar viņiem, jo citus viedokļus tur redz reti, ja vispār, un vēl vairāk, ka visa pasaule ir sadevusies rokās, lai šo “burbuļošanos” atbalstītu, jo iebilst tikai retais. Ar šādu lietu kārtību burbuļos esošajiem citi uzskati būs pasveši, tie var garlaikot vai pat kaitināt.

Ja cilvēkam ir attīstīta sabiedriskā dzīve ārpus šāda burbuļa – ģimenē, skolā, darbā –, pastāv lielāka iespēja burbuļa negatīvās ietekmes vājināt, jo ir jāsatiekas arī ar citu ieskatu pārstāvjiem, savas idejas jāsalīdzina ar viņējām. Tā rezultātā tiek meklēti kompromisi, kas visu sabiedrību padara informētāku citam par citu un stiprina, liekot atrast kopējos pamatus.

Intervija ar Agnesi Irbi bija ļoti laba lieta – tā bija viņas iziešana no pašas konservatīvā burbuļa un deva iespēju tiem, kas ar konservatīvismu sastopas reti vai nemaz, gūt priekšstatu par to. Ceru, ka līdz ar to mazāk cilvēku konservatīvisms būs bubulis.

Reti noderīga saruna

Tā kā šobrīd plašsaziņas līdzekļos vairāk tiek popularizēti, maigi sakot, ne tik konservatīvi viedokļi, Agneses Irbes intervija varēja rēķināties ar šķēršļiem aizsniegt plašāku auditoriju arī nekonservatīvās aprindās gana populārajā “Delfu” burbulī. Sarunas vadītājas sacītais, ka “Delfu” auditorija uzskata “Delfus” par konservatīvu portālu, man kā konservatīvam cilvēkam šķiet nepamatots. Vienīgais, ka tā domā vēl krietni nekonservatīvāki cilvēki, kas patiesi ļauj “Delfu” informācijas tīklu pozicionēt kā nekonservatīvu, bet tomēr vēl ne ekstrēmi.

Intervija prognozējami skāra vairumu strīdu sfēru – no cilvēka dzīvības vērtības mātes miesās (aborti) līdz laicīgās dzīves noslēgumam (eitanāzija). Interesants bija “Delfu” redakcijas izraudzītais fragments reklāmas rullītim – par feminismu un tā kaitīgo ietekmi uz sabiedrību. Un te es piekrītu – tas bija intervijas kodols.

Mūsu sabiedrībā nav pārāk lielas izpratnes par feminismu kā sieviešu kustību politikā, ekonomikā un tā tālāk, kas, cik to zinu es, nu jau skaitās sasniegusi ceturto vilni (paaudzi). Tomēr pat cilvēks ar ļoti pastarpinātām zināšanās šajā jomā no Agneses Irbes sacītā varēja saprast, ka šobrīd feminisms ir sasniedzis ļoti destruktīvu līmeni, galvenokārt – pret sievietēm.

Var piekrist, ka Agnese Irbe feminisma vērtējumā bija skarba, nevis auksti un teorētiski neitrāla. Un tam ir labs pamats. No viņas sacītā varēja saprast, ka feminisms ir atstājis ne to labāko ietekmi uz viņas pašas dzīvi. Proti, ja viņa līdz apmēram trīsdesmit piecu gadu vecumam nebūtu vadījusies pēc šīs ideoloģijas, iespējams, viņai pašai būtu vairāk bērnu, jo četrdesmit gadu vecumā iznēsāt jaunāko no trijiem viņai bijis grūti. Tāpēc viņa nerunāja kā neieinteresēta vērotāja no malas, bet kā sieviete, kas feminisma postošo ietekmi ir pietiekami izbaudījusi pati uz savas ādas.

Manuprāt, tas ir ļoti atbilstošs vēstījums, kad Agnese Irbe – sieviete, par kuru feminismam būtu jācīnās, – saka, ka tas viņu ir pievīlis. Te runa nav par kādu lekciju universitātes studentiem, bet pašas pieredzi, ejot no nekonservatīvā, kreisā virziena cauri nepatīkamai atziņai, ka konservatīvajā viedoklī šodien ir daudz patiesā un noderīgā. Tā rezultātā, kaut ko sevī laužot, pašai mainīties uz labo. Un tas sarunu darīja autentisku, tādu, kurā ir kaut kas katram.

Jā, starp citu, par feminismu, kā to saprotu es, vīrietis. Vai nav tā, ka šī ideoloģija nes sev līdzi par daudz vēlmju un par maz realitātes? Tā man atgādina kādu situāciju bērnībā, kad drauga ome, uzklausījusi mazmeitiņas izmisīgo vēlmi pēc cālīša, teica: “Bet izaugs taču vista!” Taisnību sakot, varētu jau izaugt arī gailis, bet ne par to ir stāsts. Runa ir par to, ka katrai rīcībai ir sekas, pat ja tās iniciatori un īstenotāji par tām nepadomā un vēlas, lai būtu labi. Šodienas konservatīvajā uzskatā biežāk ir nevis tik daudz sausā un teorētiskā, cik dzīvē praktiski nepieciešamā. Piemēram, jautājumā par demogrāfiju, kuru mēs, latvieši, pieredzam nepatīkami skarbi, nav vietas skaistiem vārdiem vai nevajadzīgai romantikai, bet patiesības atzīšanai, pieņemšanai un tai sekojošiem darbiem. Tieši tā, kā to darīja Agnese Irbe.

Sarunas pēc sarunām

Svarīga bija arī sabiedrības reakcija uz šo sarunu, kur galvenais bija tas, cik maz ļoti daudzi nekonservatīvie klausītāji un skatītāji izprot pašu lietas būtību. Gan pieklājīgos, gan biežāk žultainos komentāros cauri bija jaušams rūgtums, kuru bija uzsitusi intervija. Var jau saprast... Tieši tāpat ir pie daktera, kad, ilgstošu problēmu sākot ārstēt, tas nereti sākas ar sāpēm.

Tomēr uz sāpēm cilvēki reaģē dažādi, turklāt tikai daļa ir ar mieru pieņemt realitāti un sākt tai pakārtoties, lai ilgtermiņā panāktu ko labu un nozīmīgu. Turklāt runa jau nav tikai par mani pašu, par man tuvākajiem. Taču šķietami arī ļoti personiski lēmumi var atstāt lielu ietekmi.

Piemēram, aborts. Tas, liekas, skar tikai māti un viņas vēl nedzimušo bērnu. Tomēr tā nav. Vispirms tas neizbēgami skar arī bērna tēvu, lai arī cik klātesošs viņš būtu šajā un citos ar māti un bērnu saistītos lēmumos. Vēl vairāk – tas skar sabiedrību plašāk, pirmām kārtām jau tīri morālā līmenī, jo rāda, vai sabiedrībai ir kāda interese par pašu neaizsargātāko – bērnu mātes miesās, par viņa dzīvību. Mūsu situācijā, kad aborts ir tik pieejama gluži vai standarta procedūra, tas sabiedrību skar arī ekonomiski – piemēram, pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, desmit gadu laikā (no 2014. līdz 2023. gadam ieskaitot) Latvijā reģistrēti teju sešdesmit divi tūkstoši abortu. Pat ja tikai puse no šiem bērniem būtu dzimuši, šodien viņi kuplinātu bērndārznieku un skolēnu skaitu. Iespējams pat, ka kāda skola nebūtu slēgta, iespējams, būtu atvērts kāds jauns dārziņš. Bet tas viss ir palicis neīstenots...

Tāpēc trešā lieta, ko paņemt no šīs intervijas, bija cilvēku reakcija pēc tās, kas rāda kaut ko ļoti problemātisku par mums – sabiedrību.

Tik daudz par interviju ar Agnesi Irbi un lietām, kurās bija vērts ieklausīties, – par drosmi iekāpt konservatīvajā burbulī, par intervētās autentiskumu un intervijas pēcgaršu.