- Lasiet arī - Latvijas pētnieku radīta tikumiskās audzināšanas programma izraisa starptautisku interesi
Viktorija: – Pirmais ieraksts tavā pasē, Manuel, ir, ka tu esi spānis, bet tu šobrīd dzīvo Latvijā, runā ļoti labā latviešu valodā un saki, ka ļoti mīli šo zemi.
Manuels: – Esmu dzīvojis arī piecus gadus Parīzē, pēc tam desmit gadu Strasbūrā un tagad jau 22 gadus esmu Latvijā. Piedzimu Spānijā. Mēs bijām pieci brāļi un māsas. Mums bija fantastiski vecāki, kuri ir no tāda maza Astūrijas ciematiņa kalnos. Astūrija ir īstā Spānija, un visa pārējā Spānija ir zeme, ko mēs atkarojām no arābiem. Jūs zināt, bija arābu iebrukums Spānijā 711. gadā, un viņi kāpa, kāpa, kāpa, bet Astūrijā mēs viņus apturējām. Un šovasar tieši es ar vairākiem jauniešiem no Latvijas devos uz Astūriju, mēs bijām deviņi kopā, un mēs izgājām Camino Primitivo, tas ir, sākotnējo ceļu, jo pirmais Svētā Jēkaba svētceļojums bija tieši no Oviedo uz Santjago de Kompostelu. Viss camino stāsts sākas Astūrijā.
Manuela lielākā aizraušanaš ir flautas spēle. Foto no Astūrijas kalniem, personīgais arhīvs
Eva: – Nu bet kā tu nonāci līdz Latvijai?
Manuels: –Jāsāk ar to, ka es uz Franciju braucu, lai mācītos spēlēt flautu. Es biju arī pedagogs, pēc tam Strasbūrā strādāju orķestrī un mūzikas skolā, paralēli vadīju jauniešu aktivitātes sadarbībā ar katoļu institūciju, ko sauc Opus Dei. Tās vadītājs satikās ar tā laika Latvijas baznīcas vadītāju, kardinālu Jāni Pujatu, un viņš aicināja Opus Dei uz Latviju. Viņš uzskatīja, ka viens no padomju laika postījumiem bija tas, ka nebija īstā priekšstata par darba vērtību kā tādu. Viņš saprata darbu kā ceļu uz vienotību ar Dievu un kā ceļu uz personības izaugsmi, kā arī, ka darbs ir nepieciešams, lai varētu uzturēt ģimeni, izdzīvot un kaut ko ieguldīt sabiedrībā. Un bija tāda doma – uzsākt Opus Dei darbu šeit, Latvijā. Mani uzaicināja tajā 2004. gadā, un teicu, ka, nu labi, varu atbraukt, piemēram, uz vienu gadu, un paskatīties, vai varu iemācīties valodu, atrast darbu un iekļauties. Mana pirmā darbavieta bija Rīgas Katoļu ģimnāzija un Franču licejs.
Pēc četriem gadiem mani uzaicināja fantastiski cilvēki no Mūzikas akadēmijas. Es ļoti labi atceros Vilni Strautiņu, kas tajā laikā bija flautas klases vadītājs. Viņš man ļoti palīdzēja, iepazīstināja ar cilvēkiem. Man bija arī koncerts ar pūtēju orķestri «Rīga» Jāņa Puriņa vadībā. Vēl man bija iespēja vadīt meistarklases. Tomēr Mūzikas akadēmijā pastāvīgu darbu tā vienkārši nevarēju dabūt, un es meklēju citu profesionālo ceļu. Šodien redzu, ka Latvija man ir devusi ļoti daudz – gan muzikālā ziņā, gan attiecību ziņā, gan draudzības ziņā. Piemēram, šobrīd es darbojos arī ģimenes atbalsta biedrībā «Ģimenes akadēmija». Tā organizē dažādus kursus pāriem par bērnuaudzināšanu, higiēnu, tikumiem un vērtībām, attiecībām starp brāļiem un māsām, skaudību un tā tālāk. Tā programma īstenībā ir ļoti forša, tāpēc, ka balstās uz gadījumu jeb situāciju analīzes metodi. Tā ir metode, kas pārņemta no biznesa skolām.
Viktorija: – Par pētnieku jau katrs nekļūst. Kā tu no mūzikas jomas esi nokļuvis akadēmiskajā LU vidē starp citiem pētniekiem?
Manuels: – Jā, jāmin viens cilvēks – Irīna Maslo. Viņa ir profesore Latvijas Universitātē, tagad jau pensijā. Stāsts bija šāds. 2008. gadā bija iespēja pieteikties doktorantūrā ar Eiropas grantiem. Es pieteicu savu tēmu. Mana tēma bija: ko mākslinieks mācās tad, kad viņš māca citiem. Kāpēc es paliku Parīzē? Es kad gāju tur mācīties, man laikam nebija tā vajadzīgā līmeņa. Mans flautas skolotājs bija solists simfoniskajā orķestrī. Es mēģināju tikt konservatorijās, kur mācās mani draugi, bet mani nepieņēma. Un vienā dienā no rīta atkal spēlēju kādā vietā, mani tur nepieņēma, tad jautāju vienam draugam, kuru arī tur nepieņēma, ko viņš iesāks? Viņš teica, ka pēcpusdienā piedalīsies vienā konkursā Parīzes apkaimē. Aizgājām turp, samaksāju piecdesmit franku, lai varētu pieteikties konkursam. Nospēlēju un tā paliku Francijā 15 gadu. Tā sieviete, kas mani paņēma, bija fantastiska pedagoģe – Madlēna Šasāna. Viņa teica, ka manī kaut kas ir un ka viņa vēlas ar mani strādāt. Viņa prasīja: «Ja tu esi gatavs pedagoģiskam eksperimentam, es tevi pieņemu.» Un tad bija jāsāk no nulles, kā stāvēt, elpot, turēt flautu, kā kustēties.
Un es redzēju, ka tajā konservatorijā, tajā sabiedrībā uz pedagoģisko darbu skatās kā uz second class job – kā uz otršķirīgu. Ja tu nevari būt solists, tad tu mācīsi. Es uzskatu, ka tad, kad tu māci kaut ko, tad tev obligāti jāiet cauri tam pašam priekšmetam, bet no cita skatpunkta. Jāformulē savas domas, jāizskaidro, jāsaprot, kāpēc viņam nestrādā un tev strādā. Tu vairs nevari paļauties tikai uz emocijām, uz brīža impulsiem. Un tāpēc mācot daudz ko iemācies.
Un tāpēc es gribēju rakstīt savu disertāciju par šo tēmu. Irīna Maslo Latvijā dzirdēja manu stāstu un pieņēma mani. Un interesanti, ka viņa man teica, ka es rakstīšu par identitāti un tādā veidā, ka pētīšu profesionālās identitātes apvienošanu. Kā profesionālo identitāti var apvienot ar pedagoģisko.
Tieši tāds ir manas disertācijas nosaukums: «Atskaņotājmākslinieka un pedagoga profesionālās identitātes integrācija». Man tā bija fantastiska pieredze. Visu, ko esmu mācījies par zinātni, esmu ieguvis šeit, Latvijā. Man patika arī domāt par mūziķiem. Mūziķiem ir gan matemātiska, gan emocionāla domāšana, kas iet kopā.
Eva: – Jā, un tas ir pat ļoti dīvaini, bet tie, kas mācās mūzikas skolā, labi mācās arī matemātiku. Vai ne?
Manuels: – Saka, piemēram, ka smadzeņu puslodes – viena ir vairāk analītiska, otra vairāk emocionāla. Un ka sievietēm tas savienotājs, kas ir iekšā, esot attīstītāks nekā vīriešiem. Bet mūziķiem tas ir īpaši attīstīts, jo mēs visu laiku esam starp emocijām un analītisko domāšanu. Tā nu es pabeidzu disertāciju, un mani pieņēma darbā – sākumā par zinātnisko asistentu Pedagoģijas fakultātē. Un pēc tam es kļuvu par pētnieku; bija labas publikācijas, arī saistībā ar manu disertāciju.
Pirmie pieci gadi bija ļoti bagāti ar dažādām zinātniskajām pieredzēm visādos projektos, arī par tiem cilvēkiem, kas pamet skolu par agru. Mācījos pētīt kvalitatīvi un arī kvantitatīvi. Tās metodes man labi padevās, es pēc tam mācīju arī metodoloģiju Pedagoģijas fakultātē.
Un, tā kā man bija jau pieredze darbā ar jauniešiem, es tālāk izvēlējos pieteikt savu nākamo pētniecības tēmu, gribēju, lai tā ir par vērtībām, personisko izaugsmi un tikumiskā rakstura audzināšanu. Pētījuma virziens tika atbalstīts. 2020. gadā man piešķīra grantu uz vienu gadu un pēc tam – vēl uz trim, varēju veidot zinātnisko komandu un veikt pētījumus un sadarboties ar skolotājiem. Tā tapa tikumiskās audzināšanas programma «e-tap». Sākumā programma bija līdz 9. klasei, mums teica, ka ir jāturpina, un tagad ir arī līdz 12. klasei Latvijā radīta ļoti laba programma ar četriem moduļiem, katram gadam 12 nodarbību. Laba programma, ar ko skolotāji var strādāt tēmās par vērtībām, ģimeni, draudzību, iesaistīšanos dažādos procesos. Caur šīm tēmām ir iespēja runāt arī par citiem jautājumiem, piemēram, mazajās klasēs par higiēnu un attiecībām skolā.
Manuels spēlē Mālpils jauniešiem projektā "Morālais kompass" 2026. gada pavasarī
Viktorija: – Kāds ir Latvijas jaunietis šodien?
Manuels: – Jaunieši ir ļoti dažādi, protams! Kādā pēcdoktorantūras projektā man bija jāuzstājas tieši ar jauniešiem. Mans uzstādījums tēmai bija – brīvs un principiāls. Tas, man liekas, ļoti labi raksturo jauniešus vispār. Viņiem ļoti svarīga ir brīvība – lai viņiem neuzspiež kaut ko darīt. Viņiem ir jāspēj atdalīties no tā, ko viņi ir saņēmuši. Viņiem jāatdalās, lai varētu izvērtēt. Ja nav tās distances, tad tu nevari novērtēt.
Eva: – Un ko mammām darīt? Viņām gribas justies drošām par saviem bērniem.
Manuels: – Es domāju, ka gan mammām, gan bērniem galvenais uzdevums dzīvē ir augt kā personībai. Mammai augt kā personībai, kad viņa ir pusaudža mamma, nozīmē paļauties, saprast, uzdot pareizos jautājumus. Man mammas paraugs ir mana mamma. Viņa ļoti daudz jautāja: un kāpēc tā, un kāpēc tu tā darīji. Nevis uzbrūkoši, bet viņa gribēja saprast. Nevis tā: «Šausmas, ko tu esi izdarījis!»
Es viņai vienu reizi pajautāju: kā tu to izdarīji, ka mēs visi – pieci brāļi un māsas – esam ko sasnieguši. Mana vecākā māsa ir ārste un vadītāja visā ziemeļu reģionā Spānijā, darba medicīnā. Otra ir viena no 33 ģeoloģijas katedru vadītājām Spānijā. Pēc tam esmu es, un tad nākamā māsa ir arī doktore, filoloģe; viņa bija atbildīga par spāņu valodas mācīšanu ASV, četrus gadus Spānijas vēstniecībā Ņujorkā. Attiecīgi pēdējais brālis ir jurists. «Kā jūs to izdarījāt?» Viņa teica – divas lietas. Bērni ir jāmīl un ar bērniem jāizturas kā ar jau pieaugušiem. Viņi visu saprot agrāk, nekā mēs domājam. Ja tu pret viņiem izturies kā pret maziņajiem, tad tas mazulītis tev to visu atspēlēs. Viņš tevi manipulēs.
Eva: – Jā, es īstenībā joprojām daudz mācos. Un mammām pēc tam jāmācās būt vecmāmiņām.
Manuels: – Kad es satiekos ar skolotājiem un runāju par tikumisko audzināšanu, izskan jautājumi, kas ir galvenais, jo vērtības taču mainās? Un tad es saku: klausieties, ir viena lieta, kas ir galvenā. Tas ir – lai cilvēks vēlētos kļūt par labāku cilvēku. Tas ir galvenais, kas jāiedod audzināšanā: vēlme kļūt par labāku cilvēku. Kā to var mācīt? Tas ir līdzīgi, kā ar mūziku, to nevar izskaidrot. Vai nu viņi to redz, un tad viņi to pārņem. Viņiem tas ir jāierauga skolotājā, draugā, mammā. Bērns redz, kā mamma grib kļūt par labāku mammu, ka viņa spēj lūgt piedošanu, ja kaut kas nebija tā.
Viktorija: – Tu arī joprojām gribi kļūt par labāku cilvēku?
Manuels: – Es cenšos. Es satiekos ar cilvēkiem. Cilvēku ietekmē mijiedarbība un tas, ka viņš redz to, kas notiek ar otru. Cilvēks redz otrā attieksmi, uzvedību. Tas ir nemitīgs mācīšanās process. Es cenšos, jo man tiešām liekas, ka viss vērtīgākais šeit ir cilvēks. Ja mēs gribam kļūt par labākiem cilvēkiem, mums jābūt ar tām vērtībām – saredzēt un spēt mācīties no otra.
LU IZPF vadošais pētnieks, projekta vadītājs Manuels Hoakins Fernandess-Gonsaless Tikumiskās audzināšanas programmas «e-TAP+» noslēguma konferencē 2024. gada nogalē Foto: LU fotogrāfs Toms Grīnbergs
Viktorija: – Mēs pamanījām, ka tad, kad tika prezentēta šī Tikumiskās audzināšanas programma, mediji ne vienmēr bija pozitīvi noskaņoti. Kā tu ar to tiki galā?
Manuels: – Tad, kad es pabeidzu posmu par tikumisko audzināšanu, es teicu – labi, varbūt tagad varu pievērsties dzimumaudzināšanas jautājumiem. Par tikumisko audzināšanu sākumā bija kaut kādas nesaprašanās, vai varbūt vajadzēja labāk komunicēt, bija cilvēki, kas to nebija pieņēmuši, tāpēc, ka to asociēja ar kaut kādu savu pasaules uzskatu. Nevis ar to, ka tikumi un vērtības īstenībā nāk tālu no grieķiem, no personības uzplaukuma idejas.
Eva: – Vai tev tika pārmests, ka esi kristietis?
Manuels: – Tas bija pēc tam. Sākumā nebija par to; sākumā bija vienkārši par to, ka tikumi it kā bremzēs informācijas došanu jauniešiem par dzimuma jautājumiem. Dzirdēju viedokli, ja ir par tikumību, tad tur netiks runāts par citiem jautājumiem.
Viktorija: – Klusēšana kā tikums tātad?
Manuels: – Jā, bet tikums nav klusēšana. Tikums ir balstīts uz audzināšanu, izpratni par lietām, sevis trenēšanu. Tāpat kā muzikālajā jomā, arī morālajā un attiecību jomā ir jātrenējas. Un tas ir tikums. Tad, kad pienāca šie dzimumaudzināšanas jautājumi. Šajā jomā ir kolēģi, kas strādā jau 25–30 gadu. Un man liekas, ka viņi dara ļoti labu darbu, grib informēt jauniešus un tā tālāk, bet, manuprāt, ar pieeju, ko var uzlabot. Tajos materiālos, ko es redzēju, man ļoti trūka skatījuma uz seksualitāti un dzimumaudzināšanu kā daļu no ģimenes veidošanas konteksta. Man ļoti trūka tāda skatījuma uz jaunieti kā uz personību, kas var sevi savaldīt, kas var pārvaldīt arī tās sākotnējās emocijas, kas nāk pubertātes laikā. Un ka jaunietis var domāt par sevi caur tikumiem un tad veidos attiecības ar mērķi veidot ģimeni.
Eva: – Jā, jo mērķis jau ir pēc tam kļūt par mammu un tēti, veidot ģimeni un audzināt bērnus.
Manuels: – Jā, un tajos materiālos tas nebija tik labi izstrādāts. Reizēm bija arī ļoti hedoniskas pieejas vai lietas, kas nesaskan ar to vērtību sistēmu, kura, man liekas, var palīdzēt jaunietim veidot stabilu, laimīgu dzīvi, stabilas attiecības un tā tālāk.
Tāpēc es gribēju dot savu ieguldījumu. Tas ieguldījums nebija pretoties kādam. Latvijā situācija ir ļoti daudzveidīga, ir, kas ir vairāk uz liberālo pusi, ir, kas – uz otru pusi. Bet tie nav arī vecie cilvēki pret jaunajiem vai vecāki pret skolotājiem. Nē, visas tās grupas mijas, un demogrāfiskie faktori grupas sastāvu neietekmē. Tā ir cilvēka vēsture, tā ģimenes pieredze; nezinu, kas varētu būt tie faktori, kas nosaka, pie kuras grupas tu piederi. Gribu pateikt, ka tad, kad es atnācu šajā jomā, tie cilvēki, kas bija šīs jomas pārstāvji Latvijā, kļuva nervozi. Un to es varu saprast – jaunatnācējs grib piedāvāt kaut ko jaunu. Mana izvēle bija tāda – neiet uz cīņu pret tiem, kas vērsa kādas ne visai smukas publikācijas. Tur, kur bija pamats, es atbildēju – pēc mēneša ar vienu rakstu, kas tika publicēts «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs», atbildot uz jautājumiem, kas bija, es teiktu, nekorekti uzdoti, bet varbūt pareizi jautājumi.
Ja mums ir šaubas par pētījumu, ja mums ir kaut kāds jautājums, mēs organizējam zinātnisko konferenci, mēs uzdodam jautājumu, gaidām atbildi, parunājamies, izskaidrojamies. Es arī mācos: ar katru zinātnisko rakstu es ļoti daudz mācos kā zinātnieks.
Tas ir normāls process – mācīties, kā taisīt labāku zinātni. Bet tas ir jādara tā, kā ir jādara, nevis uzreiz publiskajā telpā izsakot pārmetumu, ka šis nekam neder pētīšanai. Tā mēs nedarām.
Paralēli šiem notikumiem bija arī ļoti pozitīvi notikumi. Piemēram, mūs aicināja prezentēt mūsu pētījumu Saeimas komisijā. Ziniet, man liekas, ka ir tāpat kā ar tikumisko audzināšanu, kur pētījumu taisījām 2019. gadā. Izrādījās, ka tikai 15% Latvijas sabiedrības saprata tikumisko audzināšanu šauri – kā saistītu ar reliģiju vai ar seksuālās izlaidības ierobežošanu. 85% sabiedrības bija normāla izpratne.
Tikumi mums ir arī darba tikumi, mums ir dainas, tā ir daļa no mūsu kultūras. Protams, ka tikumi ir vajadzīgi, un kurš gan negrib tikumīgu sabiedrību? Mēs turpinām darbu. Es nezinu, kā būs tālāk un vai man būs finansējums, lai varētu turpināt. Es piesaku projektus, ja būs atbalsts, turpināsim vai arī meklēsim citus veidus, kā risināt.
Sarunas video -
Eva: – Kāpēc šī ir tik karsta tēma vienmēr bijusi?
Manuels: – Daļēji varētu būt tāpēc, ka pagātnē ir bijušas kļūdas. Tie cilvēki, kas ar to darbojas profesionālāk, tās kļūdas zina un negrib tās atkārtot. Tās, piemēram, ir kļūdas, kas tika darītas ASV 80. gados. Tur arī bija ļoti liela aktivitāte ap dzimumaudzināšanu, bet bija arī divas nostādnes, kas, manuprāt, ir kļūdainas.
Viena ir tāda, ka nevajag jauniešiem visu pateikt, tāpēc, ka tad viņiem radīsies interese un viņi gribēs izmēģināt. Nevajag par agru, nevajag visu stāstīt, viņi jau kādreiz būs pieauguši, un tā tālāk. Man liekas, ka tā ir kļūda. Mūsdienās tā ir kļūda, tāpēc ka jauniešiem jau ir piekļuve visām tām lietām. Šobrīd neizglītot jauniešus šajā ziņā būtu nepareizi. Otra lieta, kas, manuprāt, tajā laikā nebija pareizi izdarīta, ir tā, ka argumenti, kas tika izmantoti, lai mudinātu jauniešus, piemēram, atlikt dzimumdzīvi uz vēlāku laiku, pāragri neaizrauties ar seksualitāti un tā tālāk, pamatā bija ticībā balstīti: tika piesaukts grēks, un tas neuzrunāja jauniešus, tāpēc, ka ļoti daudziem no viņiem dzīvē ticība nebija tik tuva, lai darbotos autoritātes argumenti.
Es saprotu kolēģus, kas strādā ar jauniešiem un grib zinātni, un lai izglītība ir balstīta zinātnē. Tās divas lietas ir ļoti labas, bet jāsaka arī, ka zinātne ir ļoti plašs jēdziens, ir ļoti dažādi pētījumi, un nevar teikt, ka zinātne atbalsta liberālo skatījumu uz seksualitāti un audzināšanu. Zinātne ļoti atbalsta arī ģimenes vērtības; zinātne atbalsta arī to, ka jaunieši spēj sevi vadīt, ja ir pareizi argumenti, ja ir izskaidrots, kāpēc, ja ir dots labs piemērs, ja ir emocionāls atbalsts, ja jauniešiem palīdz arī saprast sevi.
Tā ka, jā, mana iecere ir, ka mēs varam dot savu zinātnisko ieguldījumu šajā jomā, izskaidrojot, kāpēc arī zinātne var atbalstīt zināmu vērtību sistēmu un veidu, kā par šīm lietām runāt.
Eva: – Kā tu teiktu, kāds ir dzimumaudzināšanas mērķis?
Manuels: – Integrēt savu ķermeni un emocijas, savu bioloģisko, psiholoģisko un emocionālo pusi cilvēka dzīves projekta kontekstā. Laba dzimumaudzināšana ir tāda, kas integrē. Kas integrē cilvēka lēmumus ar cilvēka jūtām, ķermeni, emocijām. Dzimumaudzināšana ir sarežģīta tāpēc, ka tur ir gan dzīves projekts, ģimenes veidošana, gan attiecības, iemīlēšanās, lēmums atstāt savu tēvu un māti un veidot jaunu ģimeni. Tas ir brīdis, kad uzsāk jaunu dzīvi. Man patīk viena doma: ka dzimumattiecības nav attiecību galapunkts, bet gan īsto attiecību sākumpunkts. Dzimumattiecību sākums, manuprāt, ir tāds ģimenes sākums. Tas ir brīdis, kad esmu gatavs spert to soli: jā, es gribu sākt savu patstāvīgo dzīvi ar savu dzīvesbiedru un veidot savu ģimeni.
Tā ka laba dzimumaudzināšana ir tāda, kas sagatavo jaunieti nevis kaunēties par savu ķermeni un par otra dzimuma pievilcību, bet atpazīt: jā, man patīk šī meitene, man ļoti patīk, un es gribu par viņu domāt, un es gribu būt kopā ar viņu, un tas ir labi, un tas ir domāts tieši kā sastāvdaļa tam, kas pēc tam veidos visu manu tālāko dzīvi.
