Pērn pašmāju grupa “Jaunība” iedziedāja dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes dzejoli “Ātrā palīdzība”, kur, manuprāt, ļoti trāpīgi iezīmēta mediķu ikdiena – arī ar tiem izsaukumiem, kuros cilvēkam patiesībā vajag ne tik daudz kritisko medicīnisko palīdzību, cik kādu, kas vienkārši parunājas. Cik ļoti tas atbilst jūsu darba realitātei?

Jā, tā patiešām notiek. Ja mums paliek slikti ģimenē, mēs varam kādam pasūdzēties, pastāstīt, un mēs sadzirdam, ka otrs ir ieinteresēts. Bet, ja cilvēks ir viens ar savu kaķi, tad tiešām tā var notikt, ka viņam nav neviena no kā saņemt mierinājuma vārdus. Turpat puse no mūsu izsaukumiem nav saistīta ar dzīvības apdraudējumu. Tas ir ļoti daudz. Bieži šīs situācijas varētu risināt savādāk. Tas, protams, ietekmē mūsu spējas būt laicīgi tur, kur tiešām vajag. Tāpēc mēs daudz runājam, ka labāk tā nedarīt. Tomēr dzīvojam valstī, kur gan pieejamība primārai aprūpei, gan dakteriem, gan reģionos aptiekām vecam cilvēkam var būt vesels izaicinājums tur nokļūt. Tāpēc tādas situācijas mums ikdienā ir, un vienmēr uzsveru, ja cilvēkam patiešām vajag, ir jāzvana.

Neatliekamās situācijas nepārprotami visbiežāk saistītas ar neatliekamo  simptomātiku, piemēram, izteiktas grūtības elpot, ārkārtīgi stipras sāpes vai pēkšņi atņemās roka, vai ir milzīga trauma un asiņošana. Tās tiešām ir neatliekamas. Tām līdzās ir šie robežstāvokļi, kad cilvēks grib vienkārši pārliecināties, ka nav tik slikti un uz slimnīcu nav jābrauc. Mēs katru dienu vismaz 400 cilvēkiem visā valstī nodrošinām šo miera sajūtu, par to, ka viņam viss nav tik traki, kā viņam likās.

Jūs kā NMPD vadītāja šobrīd pati izsaukumos nedodaties, vai ir bijis tāds posms, kur braucat sniegt palīdzību tiem, kas zvana?
Pēc izglītības esmu fizioterapeite. Mana medicīnas izglītība ir saistīta ar rehabilitāciju, un lai arī tā ir diezgan tālu no neatliekamās medicīnas, studiju laikos Latvijas medicīnas akadēmijā, tagadējā Stradiņa universitātē, es piecus gadus nostrādāju 2. Rīgas slimnīcā neatliekamās medicīnas nodaļā uzņemšanā.  Visu pārējo “medicīnisko mūžu” strādāju rehabilitācijā, kur mana sirdslieta bija tieši smagie pacienti, insultu pacienti, auto avāriju un citu smagi kombinēto traumu pacienti. Īpaša sajūta bija katru reizi, kad cilvēks, kurš pie manis ievests ratiņā vai gultā, pēc pusgada ar savām kājām aiziet mājās.

Kā jums līdzās darbam ar pacientiem, ienāca vadīšanas funkcijas?
Vienmēr manam darbam kaut kur līdzās bija kas jāvada. Tā vadīšana ar laiku sāka pārņemt visu, un sapratu, ka to grūti apvienot ar kvalitatīvu darbu ar pacientiem. Vadīšana prasa daudz resursus novirzīt visdažādākajām lietām. Ne visi, bet reizēm tie vadītāji, kas gan vada, gan skrien pie pacientiem, var nonākt situācijā, kur ne viena, ne otra lieta tiek izdarīta ar maksimālo interesi. Pēc 20 gadiem savā profesijā, es nolēmu pāriet tikai uz vadīšanu. Protams, ka slimnīcas, gan rehabilitāciju centru pieredze man ļoti palīdz saprast pacientu un mediķu attiecību veidošanos un ietekmi uz veselības sistēmu.

Kas jums vislabāk palīdz tikt līdz risinājumiem situācijās, kuras var dēvēt par “cieto riekstu” arī pieredzes bagātiem vadītājiem?
Sasniegt mērķi un atrast risinājumu ir galvenais vadītāju uzdevums. Jo risinājumi ir sarežģītāki, jo lielāks izaicinājums un arī vadītāja ambīcija izdarīt nepieciešamāko. Ir lietas, kas atkarīgas tikai no manis, maniem lēmumiem, manas komandas, bet ir lietas, kas nav īsti atkarīgas tikai no mūsu komandas darba.

Mums valstī neiet viegli ar lielajām pārmaiņām, lai arī pēdējos gados man ir ļoti laba sadarbība ar ministriju, un daudzi jautājumi ir labi pavirzījušies. Valstī kļūdīties un pieņemt nepareizo lēmumu nozīmē saņemt milzīgu negāciju vilni. Lai gan bez kļūdām neviens vadītājs nekad dzīvē nevarētu būt par labu vadītāju. Tas nozīmētu, ka viņš nekad nav riskējis, nav pieņēmis neordinārus lēmumus un nav mēģinājis patiešām kaut ko mainīt. 

Atceros, kā kādreiz uzņēmējdarbības laikos vienos kursos mums teica, ka, ja tu esi Latvijā bankrotējis, tad tu esi tāds kā lūzers. Tomēr citviet pasaulē jau sen ir uzskats, - jo vairāk esi piedzīvojis neveiksmes, pēc kurām esi uzkāpis atpakaļ un atjaunojies, jo esi gudrāks un spējīgāks. Man ir ļoti veicies ar dienesta komandu. Visur, kur esmu strādājusi, ir bijušas fantastiskas komandas. Līdz ar to man ir labā pieredze, ka pārsvarā agri vai vēlu mēs mērķus sasniedzam. 

Liene Cipule (centrā) kopā ar savu NMPD komandu 13. novembrī (2025) svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa pēc NMPD svētku karoga iesvētīšanas ceremonijas Rīgas Domā, foto - Paula Čurkste/Leta

Kā mūsu NMPD izskatās starptautiskajā bildē?
Šis jautājums ir saistīts ar mūsu pēdējo stratēģiju. Tā satur virkni ļoti būtisku pārmaiņu, kas faktiski nozīmē tuvoties tam modelim, kā pašlaik strādā citviet Eiropā un pasaulē attīstītajās valstīs. Latvijai ir liels šis postpadomju ietekmes stāsts. Izsaku lielu cieņu Rīgas ātrai palīdzībai, uz kuras bāzes savulaik, iesaistot citas Latvijas ātrās palīdzības stacijas, tika veidots dienests. Mēs patiešām vienmēr varam lepoties ar izciliem ārstiem. Atceros vēl no bērnības, ka ātrajā palīdzībā brauca labākie kardiologi un labākie reanimatologi. Tas līmenis bija ļoti augsts uz kopējās padomju savienības fona. Tomēr, izveidojoties dienestam, nebija šī paaudžu nomaiņa. Mēs tik ātri neatvērām priekškaru uz to, kas notiek citviet. Mums piemita šī iekšējā pašapziņa, ka esam labākie un zinām, kā darīt.

Tas tomēr bremzēja to, lai pie mums ienāktu risinājumi un cita pieredze. Mums bija tik stabils pamats un padomju savienības unikālais modelis, kurš nebija raksturīgs Eiropai, un mēs turpinājām šo ceļu iet “vecajās sliedēs”. Atnākot uz dienestu ieraudzīju krīzi personāla pieejamībā, tehniskajā nodrošinājumā, arī budžets bija ārkārtīgi zems. Mums nācās iziet šīs “slimības smagāko fāzi”, lai sāktu runāt par attīstību. 

Tādēļ gribu uzsvērt, ka šobrīd mēs tiešām ejam starptautiskā modeļa virzienā, kur ir dažādos pētījumos balstīti risinājumi. Lepojos, ka šajā stratēģijā, kas tūlīt dienestam būs uz galda, piedalījušies visi – gan cilvēki, kas brauc un pieņem zvanus, gan vadības, gan valsts kancelejas cilvēki. Jā, tas nozīmēs, ka tuvākos piecos gados mūs sagaida pārmaiņas, bet pacientiem nav jāuztraucas, jo turpināsim braukt un būsim vēl ātrāki. 

Liels izaicinājums mums ir inovācijas. Visi zinām par mākslīgo intelektu un telemedicīnu un par risinājumiem, kas jau citviet pasaulē notiek. Mēs esam konservatīvi Latvijā un es domāju, ka tas ir pareizi, bet mums ir jāraugās uz to, un ir jāsagatavo mūsu cilvēki un mediķi, ka strādāsim citādāk. Savukārt, pacientiem nemainīgi ir jābūt ar sajūtu, ka darām to labāko un, ja kaut ko mēs mainām, tad tāpēc, lai būtu labāki. Jebkurai pārmaiņu stratēģijai šis ir galvenais mērķis.

Jūs nemitīgi uzsverat, cik ļoti lepojaties ar savu komandu. No kurienes jūsos ir šī spēja ieraudzīt un izcelt līdzcilvēkos labo, varbūt tas nāk jau no bērnības?
Lai sasniegtu rezultātu, ir ļoti svarīgi, ka tev apkārt visi cilvēki ir brīvi, atvērti un pat ar iespēju kļūdīties. Katra lieta, ko viņš ir izdarījis izcili, ir jāvērtē tā, lai viņš nākamreiz izdara vēl labāk. Tas ir galvenais, kas vispār dzen visas komandas. Man dzīvē vienmēr apkārt ir bijuši izcili vadītāji, kas vada un tic, un tādēļ tu gribi visu izdarīt vēl labāk. Cilvēks, kurš visu laiku tiek zemināts, neatvērsies un nesasniegs savu potenciālu. Komanda kopā var ko labu sasniegt tikai tad, ja visi potenciāli ir atvērti un gatavi darīt.

Runājot par sevi bērnībā, jā, es jau agri biju barvedis brīvdomātāja (smejas). Un mana mamma vienmēr atbalstīja mani vistrakākajās idejās. Es biju gan nepaklausīga, gan ļoti patstāvīga. Pati pieņēmu lēmumu, ko darīšu, ko nedarīšu. Tas varbūt bija tāpēc, ka es biju vecākā māsa. Mans viedoklis tika respektēts pat brīžos, ja kaut ko ne tā izdarīju. Turklāt mēs ģimenē vienmēr varējām izteikt savu viedokli diezgan skaļi. Mamma man vienmēr ļāva runāt un pat iebilst ar visu manu pārliecību.

Ar cik māsām jums nācās dalīt mammas uzmanību? 
Man ir vēl divas māsas. Mūsu bērnība aizritēja Rīgā. Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Savukārt, Ikšķilē padomju laikos vietā, kur atradās manu senču zeme, bija kolhozs, bet mājas, kas piederēja mūsu dzimtai, bija zem dambīša, pašā Daugavas krastā. Manas vecvecmāmiņas māsas māja Ikšķilē bija tā vieta, kur visi braucām vasarās. Ja nebiju sporta nometnēs, tad biju tur. 

Liene Cipule agrā bērnībā ar savu mammu, foto no personīgā arhīva

Un tur esat arī tagad?
Tad, kad mēs dabūjām atpakaļ brīvu Latviju, tad arī atguvām savas zemes. Visiem bija skaidrs pienākums, ka ir jāatjauno dzimtas mājas ar visu nosaukumu. Mums sākumā nebija adreses, bija tikai māja ar nosaukumu un tikai lazdu aleja, kas veda uz tām. Vecvectēvs par Brīvības cīņām bija saņēmis papildus zemes, mežus, laukus. Un tagad, jā, mēs esam atgriezušies savā dzimtas vietā.

Kā jūs sabalansējat lielo atbildību darbā ar mājas dzīvi, kur arī jums ir vesela komanda?
Man mājās tiešām ir izcila komanda, tāds ir mans vīrs un bērni. Mums ir trīs dēli. Vecākais tūlīt beigs 12. klasi un jaunākais mācās 2. klasē. Dēli ir lieli palīgi it visā.

Ja es kavēju un nevaru aizvest mazo brāli uz treniņu, tad vienmēr būs kāds, kas palīdzēs. Viņi māk paši taisīt ēst. Mēs ģimenē tiešām saprotam, kam kas un kurā brīdī ir svarīgākais. Arī mans vīrs strādā dienestā, un viņam ir maiņu darbs, līdz ar to, kad tētis nav mājās, stafeti pārņem dēli. Viņi ir redzējuši, ka tētim nav problēma iztīrīt māju, nomazgāt traukus vai uztaisīt vakariņas. Līdz ar to, jā, tā ir tā komanda, kas, laikam, man ļauj šajā darbā būt. 

Liene ar diviem jaunākajiem dēliem un ģimenes mīluļiem, foto no personīgā arhīva

Kā jūs kā trīs dēlu mamma vērtējat mūsu sabiedrības gatavību arī kādām krīzes situācijām, no kurām pasargāti neesam mēs neviens? Vai ģimenēs vecākiem būtu par ko vairāk jādomā?

Sabiedrības kopējā gatavība jebkādai krīzei nevar izveidoties viena vai divu gadu laikā. Mums nekad nebūs citu kaimiņu, kā tie, kas mums ir. Tāpēc mums savi bērni ir jāsagatavo jau no piedzimšanas visdažādākajiem izaicinājumiem. Es bieži lietoju salīdzinājumu par siltumnīcas augiem, jo tu nevari to, kas ir paredzēts siltumnīcai, pēkšņi izstādīt ārā, gaidot, ka tas izdzīvos. Arī dzīvnieki saviem mazuļiem māca vienu galveno lietu – prast izdzīvot. Tomēr mēs, īpaši mana paaudze, audzinām bērnus kā siltumnīcas augus. Mēs, šķiet, domājam, ka vienmēr varēsim par viņiem parūpēties vai ka to darīs labi valsts likumi vai starptautiskās attiecības. 

Atceros, ka kara sākumā skatījos, kā pār robežu raudādams pāri iet kāds aptuveni piecgadīgs puisītis. Tikpat bija manam dēlam. Domāju, vai viņš saprastu, ka tādā brīdī viņam ir jāiet un jāmeklē palīdzība? Tā sajūta man iedeva grūdienu, ka tomēr mums ir jādomā, vai sagatavojam savus bērnus. Mēs skolās arī nemācām bērniem tik ļoti svarīgās izdzīvošanas prasmes. Jā, es Latviju joprojām saucu par “Dieva ausi”, mēs dzīvojam mierā un mums nenāk pāri lielas nelaimes. Kādu laiku dzīvojām ilūzijā, ka arī karš mums nevar nākt pāri, tādēļ zuda modrība gatavot katram sevi un arī savus bērnus.

Es domāju, kad būs tas brīdis, kad mēs teiksim, ka, jā, jāsāk tas darīt, jo visu laiku tikai runājam “ka vajadzētu”. Esmu jau dalījusies kādā raidījumā par bažām, ka kamēr mūsu puikām skolā ir jāšuj somas ar dizaina elementiem, kādi no viņiem nemācētu, piemēram, iekurt ugunskuru. Mans dēls mācētu, jo mājās regulāri vārām zupas uz ugunskura. Kāpēc mēs skolā uzdevumus nevaram pakārtot ar nedaudz praktiskāku pieredzi klāt?

Ko jūs darāt, lai katru reizi, kad jūsu dēli iziet ārā no mājas, jūsu mammas sirds ir mierīga, ka viņi spēs reaģēt un rīkoties pareizi dažādās situācijās?

Vecāko dēlu mēs aizsūtījām uz tādu "Izdzīvošanas skolu". Drīz to pašu darīsim arī ar vidējo dēlu, jo tur var sasniedzot 15 gadu vecumu. Jā, kaut kādas lietas puišiem var iedot tikai vīriešu kompānija ar vīrišķīgiem uzdevumiem un vīrišķīgu iespēju tos atrisināt. Uzskatu, ka ikdienā ir ļoti svarīgi, kā tēvi audzina dēlus un viņu raksturu. Vecākais dēls man nākamajā dienā pēc savas 18 gadu jubilejas iestājās zemessargos. Kaut kādā mērā tā sajūta par vīriešu lomu ne tikai ģimenē, bet arī valsts pastāvēšanā, ir, un es ar to ļoti lepojos. Mēs, protams, ģimenē esam runājuši par to, ja nu kas, mums ar tēti nav iespēju doties bēgļu gaitās, jo esam saistīti ar operatīvo darbu, un puikām būs vienam par otru jāparūpējas. Mēs sakām tagad vidējam dēlam, ka, ja kaut kas notiek, viņš ir atbildīgs par mazo brāli, - "re kur 72 stundu gatavības soma, tev ir jāspēj izdarīt konkrētas lietas!" Es aicinu šos jautājumus apspriest visiem savā ģimenē.

Par 72 stundu gatavības somu reti, kurš Latvijā nav dzirdējis…

Jā, bet es vēl aicinu izmodelēt reālo situāciju. Atceros, ka es braucu uz Ukrainu un tur ar viņiem runāju par gatavību, stāstot par visu to, ko esam Latvijā izdarījuši un pierakstot to, ko viņi man saka. Pēkšņi viens no viņiem man prasa, iedomājies, ka tagad skan trauksme, ko tu dari? Es šo sajūtu nebiju sev tā attīstījusi. Tagad jau trīs gadus kopš šī jautājuma ar to dzīvoju. Tas nozīmē, ka mēs nepaliekam tikai pie tā, ka valsts ir pateikusi, ka vajag somu un tur ir saraksts, bet mēs zinām, ko mēs darītu, ja tieši tagad atskanētu trauksmes signāls. Vai mēs ieslēgtu radio aparātu un tur klausītos? Vai mēs zinātu, kur ir mūsu bērni un vai viņi zinātu, kā mūs atrast vai kā rīkoties, ja nav sakari?

Šādās kategorijās daudzi nedomā, daudzi pat baidās par to domāt. Tomēr to vajag izdarīt, jo tas parādīs katra mūsu individuālo gatavību. Kādam ir jāpadomā, ko viņš darīs ar savu paralizēto mammu, kādam par citu sarežģītu situāciju. Valsts nevar mums iedot vienotu recepti vai sarakstu, ko tieši tev darīt un kur iet.

Runājot par plāniem, mēs neviens nezinām, kur trāpīs pirmais šāviens, ja tāds būtu un kas mūsu kartē mainīsies. Tā gatavība ir tajā, ka mēs spējam atrast risinājumu negaidītai situācijai. Tāpēc es aicinu tomēr caur šo ļoti vienkāršo piemēru, ko tu darītu, ja tagad atskanētu trauksme, paskatīties uz savu dzīvi. 

Vai katrs cilvēks, kas ir saistīts ar kritisko infrastruktūru un pakalpojumiem, un kuram ir jādodas uz darbu lūst vai plīst arī X stundā, vai viņš ir visu izrunājis ar savu ģimeni. Vai ģimene zina, ka viņš nevarēs parūpēties, un ka kādām citam tas ir jādara. 

Un, jūsuprāt, šādas Izdzīvošanas skolas nometnes var palīdzēt puišiem rast atbildes uz šiem skarbajiem jautājumiem?

Jā, redzu, cik ļoti tas mainīja manu vecāko dēlu! Viņa domāšana jau nemitīgi ir tikusi veidota caur sportu un cīņas sportiem. Tomēr šīs trīs dienas mežā esot bijušas tik interesantas un izaicinošas, ka puisis atbrauca mājās ar apziņu: “Nē, es tomēr esmu vecis!” Ģimenē grūtāk šo protekcionismu apslāpēt, īpaši mammām. Mājās mamma vienmēr drēbes izmazgā un palīdz, kad vajag, bet tur mežā viņš piedzīvoja ko tādu, ko vajag visiem puišiem pieredzēt.

Caur to arī var veidoties tā apziņa, kāpēc es esmu viens no tiem, kas varēs aizstāvēt savu mammu, valsti, sievu un bērnus. Tā ir apziņa par savām spējām. Spējas var iegūt tikai izejot cauri grūtībām, tāpēc es iesaku visu puišu vecākiem dot iespēju saviem dēliem saprast, kas viņi paši ir. 

Grūtības tātad veido gan puišus, gan arī labus vadītājus?
Jā, arī labs vadītājs iegūst spēku, izejot cauri grūtībām. Viss, ko mēs nezinām, mūs biedē. Atceros, ka tad, kad devos uz Ukrainu, man visi prasīja, ko es tur meklēju? Mana atbilde bija, ka meklēju gan pieredzi, gan arī šo sajūtu. Karu esmu redzējusi tikai filmās un TV sižetos. Tāpēc man bija svarīgi satikt tos cilvēkus, īpaši runāt ar tiem, kas ir spējuši izdzīvot tad, kad apkārt bombardē.

Sajūta, ka viss nav tik bezcerīgi, ir ļoti svarīga! Ja līdz tam likās, ka ar mums ir cauri, ja mums nāk pāri, tad no Ukrainas es atgriezos ar citu sajūtu – nē, jo mēs vairāk darīsim un saliedēsimies, mēs varam tikt galā ar saviem izaicinājumiem. Nav jāslīgst fatālismā. Zēni arī tajā "Izdzīvošanas skolā" nonāk līdz tai robežai, kur ierauga, ka viņu iespējas ir daudz lielākas, nekā paši zināja. Tur viņi iegūst to pareizo sajūtu par savu iekšējo spēku, kuru ikdienā nav daudz iespēju pārbaudīt.

NMPD direktore sveic pirmos 70 NMPD autovadītājus izlaiduma dienā. jaunie speciālisti apguvuši neformālās izglītības programmu, iegūstot profesiju "operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītājs - ārstniecības atbalsta persona". Attēls - Edija Pālēns/Leta

Kāda, jūsuprāt, ir mediju nozīme šī vēstījuma, ka mēs tomēr varam, uzturēšanā?
Medijos šobrīd lielais izaicinājums ir šis hibrīdkars un troļļi ar savu propagandu, kas tiek pludināta. Tur mēs tomēr vēl zaudējam, jo paši apzināti bieži vien gan noniecinām savu valsti, gan jaucam kopā dažādas lietas, kas saistītas ar valsti un politiku. Ir ļoti svarīgi, ka mediji turpina savu darbu. Reizēm kādi saka, ka mediji nevar ietekmēt domu, tikai informēt.

Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka medijs spēj veidot domu un pretdarboties. Man ir grūti šodien tolerēt agrāko žurnālistikas pieeju, ka visi viedokļi ir pareizi un jāatspoguļo neitrāla pozīcija. Ja redzam, ka kādam, es atvainojos, cērt ko nost, un mediji teiks, ka viņi tikai par to informēs, - tas nav pareizi. Mēs par lēnu šajā maināmies, gribot it kā saglabāt demokrātiskās vērtības un mediju brīvību, tomēr tas ir vienīgais veids, kā varam noturēt sabiedrības domu virs ūdens. Medijiem ir ļoti liela nozīme, jo tieši tie var palīdzēt mūsu gara spēka stiprināšanai.