Sarunas pirmo daļu ar diriģenti Airu Birziņu lasiet - šeit.

Kā uzskatāt, vai Dziesmu un deju svētki ir latviešu fenomens?

Jā! Tas ir latviešu fenomens pasaules līmenī, jo, mēdz teikt, ka Dziesmu svētku laikā Rīga pārvēršas par ideālo Latviju. Tas noteikti ir fenomens. Nezinu, kādiem pētniekiem vai rakstniekiem būtu jānāk, lai to tā pa īstam un līdz kaulam ar vārdiem spētu aprakstīt, tik daudz kas no mūsu Dziesmu svētku būtības vārdos neietilpst.. Paaudžu paaudzēs tas caurvijies un turpinās. Ģimenes lokā par šo tēmu visbiežāk runājamies ar jaunākās māsas Lauras vīru Jāni, kurš spēlē Madlienā pūtēju orķestrī. Starp citu, viņi arī iepazinās kora un orķestra kopīgā pasākumā. Jāņa kā amatiermūziķa domas, sajūtas un emocijas, ko pārdzīvo svētkos, ir tās pašas, ko pārdzīvoju es kā profesionāls mūziķis. Cik aizrautīgi viņš par šiem svētkiem jūsmo! Dziesmu svētku laikā profesionāļi un amatieri tuvinās un izjūt līdzīgu saviļņojumu, piedzīvo katarsi un emociju kulmināciju augstākajos svētku mirkļos.

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos pēc tautu tērpu skates ar meitu Austru un mazmeitu Rūtu

Jūs bijāt klātesoša leģendārajos 1985. gada Dziesmu svētkos, kur nedeva iespēju diriģēt Haraldam Mednim, bet viņu diriģēt izsauca dalībnieki. Jūs varat nedaudz mums “uzzīmēt” šīs atmiņas?

Tajā laikā es mācījos Mediņskolā, biju pabeigusi 2. kursu, man ir 17 gadi. Man šķīet, dziesmu svētki, kas piedzīvoti jaunībā, vienmēr ir kaut kas īpašs un varens, atmiņā paliekošs. 1985.gadā Latvijas mūzikas vidusskolu koriem bija izveidota sava kategorija Koru karos. Tās bija īstas sacensības starp mūzikas vidusskolām. Atceros, ka mēs ļoti nopietni gatavojāmies  Jāņa Lindenberga vadībā, mācījāmies no galvas konkursa dziesmas, un arī lieliski  nodziedājām konkursā. Mums, mediņiešiem netrūka pārliecības, ka esam labākie, un bija ļoti svarīgi cīnīties par uzvarētāju ceļojošo karogu..  Par pašu svētku noslēguma vakaru ir tiešām spilgtas un arvien dzīvas atmiņas. Mēs kā vidusskolēni nebijām vēl tik zinoši Latvijas kultūras norisēs, nezinājām Dziesmu svētku aizkulises, mēs kā skolēni nezinājām, ka no virsdiriģentu rindām bija izslēgts Haralds Mednis. Viss koncerts bija pārspīlēti militarizēts – milicijas rindas kopkorī un publikā, militārais pūtēju orķestris spēlēja pavadījumus. Un tādā gaisotnē mēs nodziedājām visu koncertu, kur programmā ļoti daudz bija krievu dziesmas, dažādu padomju tautu tautasdziesmas. Protams, bija arī latviešu klasiķu un tā laika aktīvo komponistu jaunradīti darbi. Koncerta izskaņā uz skatuves jau bija saaicināti visi virsdiriģenti, svētku rīkotāji, valdība, kad kopkoris  sāka saukt kādu nesaprotamu vārdu vai vārdus. Pagāja laiciņš, kamēr uztvēru, ka tiek prasīta “Gaismas pils”.  Un Mednis. Beidzot viņš iznāca un kāpa tribīnē, pacēla rokas, lai sāktos dziesma. …bet es toreiz vēl nezināju šo Dziesmu svētku simbolisko himnu. Man blakus stāvēja kāda ļoti pieredzējusi koriste, kura tūlīt uzsāka dziedāt. Juzdama, ka es klusēju, viņa man iedeva riktīgu dunku sānos un teica – dziedi! Es taču nezināju, ko dziedāt, jo es to “Gaismas pili” varbūt biju kādu reizi lasījusi no lapas, dziedājusi tikai kādā ikdienišķā mēģinājumā. Nezināju savu soprāna partiju, bet tajā mirklī sapratu, ka notiek kaut kas ļoti nozīmīgs un ka man  ir jādzied ar visiem kopā. Atceros šo noskaņu estrādē un kopkorī – pustumsa, ar pavisam nedaudz prožektoru gaismas..

Pēc noslēguma koncerta dziedošajā tramvajā mēs aizbraucām līdz centram, un ar dažādiem Rīgas koru cilvēkiem devāmies uz Dziesmu svētku parku, pa ceļam vēl apstājoties pie Jāņa Dūmiņa mājas. Stāvējām tur un dziedājām, līdz viņš iznāca un pamāja no balkona. Dziesmu svētku parkā, bijām raiba kompānija – dažādu studentu koru dalībnieki, citi jaunieši no koriem un pūtēju orķestriem. Atceros aktieri Gundaru Āboliņu un viņa brāli trompetistu Māri, viņi bija tie redzamākie improvizētā pasākuma vadītāji. Dziedājām dziesmas un dancojām neizgaismotā parkā līdz rīta gaismai, ap kādiem astoņiem no rīta, kad cauri Doma laukumam devos mājās, vaļā vērās piena veikals.

Aira Birziņa XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku kopkoru koncertā Mežaparkā

Jūs tik daudzos dziesmu svētkos esat bijusi klātesoša, kā jūtat, vai gads, kurā tie notiek, ir īpašāks gads?

Jā, pirmkārt, skolotāju un arī diriģentu gads mērāms skolas gada mēnešos. No septembra līdz jūnijam. Dziesmu svētku gadā vienmēr ir skaidrs, ka mācību gada beigas nav jūnijā, bet jūlijā (smejas). Dziesmu svētku gads ir kā viens ceļa stabiņš, kā atzīme vai mēraukla kādam lielākam laikam. Svētkiem ilgi gatavojamies, tādēļ tos arī ļoti gaidām – gan kolektīvu vadītāji un dalībnieki, gan virsdiriģenti. Atceroties laikus, kad es vēl strādāju Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrā jeb tagadējā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, diena pēc dziesmu svētkiem man bija grūta, jo pilna ar milzīgu tukšuma sajūtu. Toreiz likās, ko tālāk, viss ir beidzies… Turpretī tagad pēc svētkiem jūtos pavisam citādi – ir pilnuma, piepildījuma sajūta! Un es to vēlos paturēt dzīvu pēc iespējas ilgāk. Ja kāds jautā, vai pēc svētkiem ir dzīve, saku – jā, jo es arī pēc tam elpoju piedzīvoto svētku sajūtu. Tā ir mana izvēle – palikt šajās emocijās, priekā un sajūtās. Manas baterijas pēc svētkiem ir pilnas. Tas ir līdzīgi, kā ar mūsu Mediņu kursa salidojumu, pēc kura viena kursabiedrene nākamajā rītā čatā ierakstīja – “man ir tik pilna sirds ar visu šo  un mums, ka nevaru to uzrakstīt …”.

Diriģente Aira Birziņa koncertā Ukrainas atbalstam pie Kongresu nama 2022. gadā

Jūs par dziesmu un mūziku runājat ar tādu vieglumu, tomēr daudzi cilvēki šodien saka, ka dzīve kļūst arvien rūpju pilnāka…Turklāt mākslīgais intelekts daudzus biedē!

Jā, mani arī tas biedē, tomēr esmu pārliecināta, ka tas nediriģēs tā, kā to spēj cilvēks. Jā, viņš varēs vadīt, un ir pat kaut kur redzēts video, kur viens tāds robots kā cilvēciņš iznāk orķestra priekšā un vada skaņdarbu. Tomēr viņš nekad neuztvers to, ko diriģents sajūt muzicēšanas brīdī, kad ar roku kustībām veido mūzikas tagadni, dzīvo un unikālo izpildījumu katru reizi kā vienīgo. Tāpēc arī ir tik būtiska mūsu muzikālās izglītības kvalitāte un sistēmas unikalitāte. Tajā ir šī individuālā pieeja katram jaunajam mūziķim – tās ir individuālas instrumenta vai dziedāšanas stundas, kad profesionalitāte aug stundu no stundas, gadu no gada prasmīgu pedagogu uzraudzībā un gudrā vadībā. Diemžēl tieši tas arī ne reti tiek minēts kā izšķērdīgs mūzikas izglītības modelis, jo varētu taču visu mācīt grupās... Latvijas zīmols pasaulē ir kultūra, un ne tikai kormūzika, bet plašāka mēroga māksla un kultūra. Jā, šī izglītība tērē lielu budžeta naudu, bet tā sevi ir apliecinājusi un joprojām lepni nes mūsu zemes vārdu plašā pasaulē. Mūsu Latviju ciena un apbrīno Japānā, Kanādā, Spānijā, Šveicē un citur. Mēs ar to atšķiramies no lielākās daļas pasaules, no bagātām Rietumvalstīm. Ārzemju kolēģi un viesi nebeidz komplimentēt un apskaust mūsu bērnu iespējas apgūt mūziku šādās mūzikas skolās. Tas ir par izglītotu un inteliģentu tautu, kas dzīvo bagātu garīgo dzīvi.

Virsdiriģente Aira Birziņa, foto - Vilnis Lulle

Starp citu, vai diriģents koristu balsu jūrā var dzirdēt, ka kāds dzied nepareizi?

Ja tas, kurš dzied nepareizi, dzied skaļi, tad, jā. Dažkārt ir dziedātāji, kuri cenšas palikt pēdējie, pabeigt skaņu vēlāk kā pārējie. Tie nu gan vienmēr ir labi dzirdami pat lielajā estrādē. Tas taču arī ir nepareizi – palikt korī vienam un pēdējam…(smejas). Es teiktu tā, ka visvairāk neprecizitātes var just ritmā, bet ne vienmēr skaņu augstumos vai intonēšanas smalkumos. Tomēr nav iespējams vārdos noformulēt, kā ikreiz šis Dziesmu svētku brīnums var notikt, ka 16 tūkstoši dziedātāju var elpot kā viens, harmoniski sakļauties akordā, kopīgi veidot vienu domas lidojumu un vēstījumu, un virsotnē tas uzlido visaugstākajās debesīs, sasniedzot kopīgu katarsi... Un tas notiek ar mums visiem kopā - dalībniekiem un klausītājiem. Esmu pārliecināta, ka, ja dalībniekiem izdodas viss, tad klausītāji vienmēr to sajūt, reaģē un arī atbild. Piemēram, dziedot lēni un klusi Lūcijas Garūtas “Mūsu tēvs debesīs” … un, lūk… Te, manuprāt, arī  beidzas mākslīgā intelekta spējas – neticu, ka viņš akustisko pauzi, garāku vai īsāku vārda izskaņu, minimālās dinamikas svārstības varētu izdzirdēt=izanalizēt tādā gaismas ātrumā, lai katru reizi atbilstoši un citādi interpretētu.. Viņš neiemācīsies to, ka šajā mirklī cezūru pagarināt nozīmēs spēcīgāku domas izcēlumu. Katru reizi skaņdarba izpildījums ir atšķirīgs un tādēļ unikāls. Mēs kā diriģenti to vadām ar roku kustībām sava prāta un sirds vadīti. Mākslīgais intelekts to nekad nevarēs! Viņš var vadīt ritmiski skaidri un precīzi, klusi vai skaļi, bet mūzikā ir ļoti daudz neizmērāmu vienību.

Šovasar tika prezentēta dokumentāla filma “Dziesmu avoti 1866”, kur arī jūs esat viena no idejas autorēm un virzītājām. Kādā intervijā teicāt, ka bijusi šī netaisnības sajūta par 100 gadu nobīdi faktos.  

Vēsturiskiem faktiem un kontekstam ir jābūt adekvātiem. Daudzi informācijas avoti joprojām vēsta, ka skolēnu koru dziedāšanas svētki ir sākušies padomju laikā. Mēs zinām lielus un valstiskus jauniešu koru notikumus arī pirmās Brīvās Latvijas laikā. Vienmēr bijusi un būs saistība starp valsts izglītības sistēmas un pašvaldības struktūras formām. Tas ir pamats arī  dažādām organizētām sabiedrības grupām, piemēram, koriem. 19. gadsimtā Latvijas teritorijā pamatā bija tikai baznīcas draudžu skolas un vēlāk arī valsts skolas. Draudžu skolas bija ļoti nozīmīga vide latviešu inteliģences rašanās sākotnē. Ar šīm skolām un tautskolotājiem sākās ceļš uz latviešu kā tautas apzināšanos. Dziedāšanu var uzskatīt ne tikai par māksliniecisku darbību, bet tai ir arī attīstoša un izglītojoša loma. To allaž saprata baznīca un mācītāji, bet jo īpaši Cimzes semināra absolventi – skolotāji , kas darbojās Vidzemes draudzēs. 1866. gada bērnu dziedāšanas svētku sprediķī Lazdonas baznīcā vairāki mācītāji uzrunā sanākušos domāt par dzīves vērtībām, mudina neizniekot savu dzīvi. Šodienas lasītājam var nākt smiekli šos senos sprediķu tekstus lasot, ne par izteikto domu, bet valodas formu, denimutīvu lietošanas biežumu. Bet viennozīmīgi, ka šādas draudžu skolas bija svarīgas, lai latvieši pamazām sevi apzinātos kā nāciju. Latvijas valsts ir daudz jaunāka par Dziesmu svētku tradīciju. Ar to es vēlos teikt, ka Dziesmu svētku kustībai bija milzīga loma tautas vienotības stiprināšanā un pašorganizēšanās pieredzē.

Tātad dziesma bija viena no tām, kas latvieti kaldināja?

Dziesma latvietim ir sirdī, pilnīgi noteikti.  Dziesmas pamatā ir divas mākslas – vārda māksla jeb dzeja un mūzika jeb melodija. Vienu dziesmu mēs vairāk atceramies caur vārdiem, piemēram, ”Saule, pērkons, Daugava”.  Ja šai dziesmai nebūtu konkrēto Raiņa vārdu, varbūt tā nebūtu tik izteiksmīga ar šo Mārtiņa Brauna muzikālo materiālu. Tāpēc, ka ir šie vārdi, tā ir tik īpaša. Cita dziesma mums ir ļoti tuva tieši melodijas dēļ, bet par vārdiem aizdomājamies pēc tam.

Ceļš uz šo filmu jums bija gana radošs un arī izaicinošs…

Jā, tas tiešām bija liels risks laisties svešā nozarē, bet man patīk strādāt ar izaicinājumiem. Man patīk darīt jaunas lietas. Atceros, kā aptuveni pirms deviņiem gadiem Madona atzīmēja šo 1866.gada skolēnu dziedāšanas svētku nozīmīgu gadadienu ar pasākumiem Lazdonā, Praulienā un Madonā. Man tolaik gribējās, lai visa latviešu sabiedrība uzzinātu un novērtētu skolēnu koru lielo lomu Latvijas  Dziesmu svētku tradīcijas kopainā. Vēlējos, lai tiktu izmainīti fakti rakstiskajos materiālos, enciklopēdijās par skolēnu dziedāšanas svētkiem un to aizsākumiem. Mūsdienās pazīstamā skolēnu Dziesmu un deju svētku forma radās 1960. gadā. Tomēr lai rakstiskajos vēstures materiālos iestrādātu jaunu un papildinātu informāciju attiecībā uz skolēnu koru tradīcijas aizsākumu Latvijā, kādam bija jāiegulda enerģija un darbs. Mākslinieks, Madonas novadnieks Ivars Mailītis sadarbībā ar māsu Inesi Mailīti mēģināja iedzīvināt toreizējo svētku vietu Praulienas mācītājmuižā. Liels paldies viņiem par neatlaidību toreiz un arvien! Gāja laiks, bet šīs vēsturiskās netaisnības mazināšanā īsti nekas nenotika. Pirms pāris gadiem Rīgas Doma kora skolā manā kabinetā ienāca Jānis Erenštreits un teica – vajadzētu taisīt filmu par notikumu, kas pastāsta par 1866. gada bērnu dziedāšanas svētkiem Lazdonā. Arī man tajā brīdī nāca atziņa, ka jātop kaut kam paliekošam, un ka tas nebūs ne koncerts, ne kāds pasākums. Ir jātop kaut kam, kas dzīvo ilgāk arī pēc notikuma. Zināju, ka J.Erenštreits tajā laikā pētīja Latvijas bērnu koru kustības vēsturi un šajā rudenī ir gaidāma grāmata. Tāpēc, ka viņš tajā lietā ir viszinošākais Latvijā, vienmēr norādu uz viņu kā šīs idejas lielo “vaininieku” un līdzautoru. Tā bija viņa ideja par filmu.

Tālāk jau uzsāku sarunas ar savu kolēģi, kora TIARA projektu vadītāju Madaru Boku. Vaicāju viņai,  vai metīsimies tādā lietā, ko neesam iepriekš darījušas? Rakstījām projektu, lai meklētu finansējumu idejai. Mūsu ieceri atbalstīja vairāki fondi gan Latvijā, gan ārzemēs. Protams, ka tapšanas laikā bija arī dažādas krīzes - apstājāmies, jo nebija skaidrības un virziena kā tālāk doties. Sākotnējā iecere bija citāda, bet procesa gaitā tā pārveidojās un tapa dokumentāla filma. Ieklausījāmies padomā, ka darba grupā noteikti jābūt kādam kino profesionālim. Aicinājām mums pievienoties Martu Selecku. No tā brīža viss sāka ritēt raitāk un konkretizējās formāts.

Nolēmām, ka varētu veidot televīzijas formāta filmu, sākām strādāt, lai taptu sirsnīgs stāsts caur zēnu kora puikas Jāņa ceļu uz Dziesmu svētkiem. Filmēšanas epizodēs nekas netika inscenēts.

Jā, piemēram, vējš, kas pūta, dziedot jaunajai sievietei pļavā, netraucēja, bet iedeva tikai vēl spēcīgāku klātbūtnes sajūtu!

Jā, tuvojās negaiss un viņai steigšus bija jābūt pļavā, lai paspētu nofilmēt pirms lietus. Patiesībā tajā brīdī Rasa bija noskrējusies, kas apgrūtināja dziedāšanu. Viņu paspējām nofilmēt īsajā brīdī pirms negaisa.   

Ar savām kora RASAS dziedātājām Kolkā

Šobrīd sākusies rudens sezona, noteikti arī jums ir kādi plāni, piemēram, ar Ogres kori RASA?

No koriem, ar ko es šobrīd strādāju, “Rasa” ir mans vecākais bērns, jo tas ir manis dibināts pirms 28 gadiem. Man ļoti patīk strādāt ar “Rasas” dziedātājām, viņas ir gudras, inteliģentas un ļoti labestīgas, turklāt savstarpēji ar lielu cieņu un mīlestību cita pret citu. Darbs ar Rasiņām mani iedvesmo un uzlādē. Es varu uz mēģinājumu Ogrē braukt nogurusi pēc garās dienas Doma skolā, bet atpakaļ uz Rīgu visbiežāk braucu priecīga, skaļi dziedu, ja esmu mašīnā viena. Mūsu koncertdzīve ir ļoti intensīva. Pēdējos trīs gadus mērķtiecīgi esam veidojušas baznīcas mūzikas programmas, kas atskaņotas vairākās Ogres novada baznīcās, piecās Latvijas vēsturisko novadu baznīcās, šogad braucam uz piejūras luterāņu baznīcām. Turpinot šo projektu, septembra beigās mums būs koncerts Jūrmalā, Slokas baznīcā.

Oktobrī kopā ar sieviešu kori “Dzintars” atkārtosim arī koncertprogrammu “C vitamīns”, kas ir mūsu kora un pūtēju orķestra “Madliena” kopīga tradīcija.  Ogres kultūras centra Lielajā zālē 9.novembrī skanēs Emīla Dārziņa 150. dzimšanas dienai veltīts koncertuzvedums KĀ ZVAIGZNE. Tur piedalīsies visi Ogres kori, solists Raimonds Bramanis, aktieris Raimonds Celms. Koncerta režisore ir Inese Mičule, ar kuru man vienmēr ir prieks un radoša interese sadarboties.

Katru gadu “Rasai” ir tradicionāls Ziemassvētku koncerts ar bērniem. Tur uzstājas arī mūsu dziedātāju bērni, kāds dzied, kāds spēlē instrumentu vai lasa dzeju. Ir reizēm arī pa kādam  koristu mazbērniņam, jo mēs augam! Kopā tas ir tik sirsnīgi. Nākamgad gatavosimies Raimonda Paula dziesmu svētkiem, kas būs jūlijā Mežaparka estrādē. Un noteikti vēl domāsim par baznīcu koncertu sērijas turpinājumu. Ir tik interesanti apskatīt Latviju un dažādas baznīcas, dziedāt īpašā baznīcas akustikā un gaisotnē, satikt vietojos cilvēkus.

Vai baznīcā dziedāt ir citādāk nekā, piemēram, brīvdabā vai kultūras namā?

Jā, ir citādāk. Visbiežāk ir ērtāk dziedāt, jo ir laba akustika. Dažkārt varbūt grūtākais ir, ka baznīcas mēdz būt mazas, tad ir ļoti jāsaspiežas sastājoties. Diriģents tad parasti atrod vietu kaut kur pie pašas balkona maliņas. Piemēram, Aglonas bazilikā. Tomēr baznīcās dziedāt vienmēr ir skaisti, pat ja ir viens klausītājs. Tieši tā arī mums reiz sanāca, kad bijām Valmierā nodziedājušas koru skati un devāmies vienkārši aplūkot Sīmaņa baznīcu. Tajā bija viena kundze, kas dežūrēja un pieskatīja atvērto baznīcu. Viņa mūs ļāva apskatīt baznīcu un arī kāpt tornī. Kā pateicību mēs no sirds tur nodziedājām vienu dziesmu. Tā bija brīnišķīga sajūta – dziedāt šai vienai pašai kundzei! Tur, kur ir senas ērģeles, arī katru reizi ir citādāk, jo katras ērģeles skan tik individuāli un atšķirīgi! Piemēram, Kaltenes baznīcā ērģeles ir ar ļoti spožu skaņu. Kā stāstīja vietējā ērģelniece, tās ir savulaik Gulbenē bijušas ērģeles, kas tika nopirktas 1943. gadā kara laikā. Cilvēki tās pārveda uz Kalteni un bija spiesti pielāgot balkona izmēram, kā arī jumta konstrukcijai un augstumam. Tur šīm ērģelēm nav pienācīgi lielas vietas, tomēr tās ir unikālas, jo ir izgatavotājmeistara vienīgās saglabājušās ērģeles.

Ar savām kora RASAS dziedātājām Melnsilā, 2021. gadā 

Sarunas pirmo daļu ar diriģenti Airu Birziņu lasiet - šeit.