Vērtības praktiskajā izglītības saturā iztrūkst 

Savā uzrunā Manuels Fernandess norādīja, ka pētījumā analizētas vairākas dzimumaudzināšanas pieejas — no fizioloģiskās un risku mazināšanas līdz cilvēktiesībās, dzimumu līdztiesībā un tikumiskajā audzināšanā balstītām pieejām. Neviena no tām atsevišķi nav pietiekama, tāpēc pētījuma autori piedāvā pieeju, kas apvieno pilnīgu un profesionālu informēšanu par seksualitātes fizioloģiskajiem un veselības aspektiem ar plašāku sarunu par nobriedušām attiecībām, uzticēšanos, atbildību un ilgtermiņa saistībām. Viņš vairākkārt uzsvēra, ka jauniešiem ir vajadzīga nevis fragmentāra vai ierobežota informācija, bet gan pilnvērtīgs skaidrojums, kas palīdz seksualitāti ieraudzīt kā daļu no plašāka dzīves stāsta.

Fernandess atsaucās arī uz pētījuma gaitā veikto vecāku un pedagogu aptauju, kur respondenti vēloties, lai skolā jaunieši saņemtu ne tikai informāciju par risku mazināšanu un veselību, bet arī sarunu par mīlestību, tikumiem, attiecībām un ģimenes vērtību. Tieši tāpēc viņš akcentēja nepieciešamību izglītības sistēmā nodrošināt dažādas kvalitatīvas, zinātnē balstītas pieejas, vienlaikus stiprinot ģimenes veidošanas pratības perspektīvu, kas līdz šim izglītības saturā nav pietiekami attīstīta.

Pētnieks uzsvēra, ka ģimenes un ģimenes veidošanas vērtības jau ir nostiprinātas Latvijas augstāka līmeņa tiesību aktos, tostarp Satversmē, Izglītības likumā un audzināšanas vadlīnijās. Tomēr, pēc viņa vērtējuma, šīs vērtības ne vienmēr konsekventi un līdzsvaroti tiek atspoguļotas izglītības standartos un citos dokumentos, kas nosaka praktisko izglītības saturu. Tādēļ viņš aicināja uz tālāku darbu, lai izglītības sistēmā mērķtiecīgāk nostiprinātu pieeju, kurā seksualitātes izglītība tiek saistīta ar cilvēka attiecību briedumu, ģimenes vērtību un atbildīgu dzīves izvēļu veidošanu.

Latvijas Universitātes (LU) vadošais pētnieks un šī projekta vadītājs Dr. Manuels Hoakins Fernandess-Gonsaless projekta noslēguma konferencē LU Zinātņu mājā. Foto - LU arhīvs

Pētnieku komandai ir ieteikumi izglītības saturam

LU vadošā pētniece, profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, Latvijas zinātnes padomes eksperte un viena no pētījumu autorēm Dzintra Atstāja īpaši akcentēja, ka, analizējot normatīvos un attīstības plānošanas dokumentus, atklājas būtiska problēma — lai gan atsevišķas ar ģimeni, tuviniekiem un nākamajām paaudzēm saistītas vērtības dokumentos ir sastopamas, tās nav pietiekami pilnīgi un konsekventi iekļautas izglītības saturā. Viņa norādīja, ka dažas nozīmīgas vērtības vispār netiek pieminētas, un kā spilgtu piemēru minēja mīlestību, kas nevienā no analizētajiem dokumentiem nav nosaukta ne kā vērtība, ne kā atsevišķs diskusiju temats mācību saturā.

Atstājas ieskatā tas ir būtiski, jo tieši mīlestība, attiecību kvalitāte un savstarpējā uzticēšanās veido svarīgu ietvaru, kurā runāt par dzimumaudzināšanas jautājumiem. Pētnieku komandai ir izkristalizējušies konkrēti ieteikumi izglītības normatīvo dokumentu pilnveidei. Tie paredz skaidrāk iekļaut tādus jēdzienus, tematus un vērtības, kas stiprinātu ģimenes veidošanas pratību, tostarp laulību kā noturīgu un pastāvīgu savienību, savstarpējo uzticību, cieņpilnu izpratni par dzimumatšķirībām, cieņu pret savu un pretējo dzimumu, kā arī mīlestības, piedošanas, pacietības, draudzības, atbildības, bērnu radīšanas un audzināšanas vērtību.

Atstāja uzsvēra, ka ģimenes veidošanas pratība jāskata ne tikai individuālā, bet arī sabiedriskā un nākotnes perspektīvā. Viņas ieskatā ģimene ir jāaplūko kā sabiedrības pamats, kā tas noteikts arī Latvijas Satversmē, un dzimumaudzināšanā jāņem vērā Latvijas kultūrvēsturiskā pieredze. Tāpēc viņa aicināja īstenot integrētu, holistisku pieeju, kas savieno veselības un bioloģiskos aspektus ar personīgajām un sabiedriskajām vērtībām, attiecību briedumu, ģimenes veidošanu un sabiedrības ilgtspējas jautājumiem.

Par ģimeni izglītības saturs runā

VIAA Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta Metodiskās atbalsta nodaļas vecākā eksperte, valsts metodiķe vispārējā izglītībā Laura Joma apakškomisijas sēdē papildināja, ka ģimene Latvijas izglītības saturā jau ir iekļauta kā būtiska vērtība un tā ir atrodama gan mācību saturā, gan mācību programmu paraugos. Viņa norādīja, ka īpaši tas parādās sociālajās zinībās, kur jau 1. klasē skolēni runā par ģimeni, dažādiem ģimenes veidiem, vecākiem, radiniekiem un citiem nozīmīgiem pieaugušajiem, kuri bērnam sniedz atbalstu.

Viņa uzsvēra, ka vēlākos izglītības posmos šie jautājumi tiek padziļināti. Piemēram, 7. klasē tiek aplūkots laulības jēdziens, to vērtējot no dažādiem skatupunktiem un skaidrojot, kāpēc laulība sabiedrībā tiek uzskatīta par vērtību. Tādējādi ģimenes loma izglītības saturā nav nejauša vai fragmentāra, bet tiek mērķtiecīgi iekļauta dažādos vecumposmos.

Runājot par attiecību tematiku plašāk, viņa piebilda, ka, lai gan programmu paraugos var nebūt tieši ierakstīts vārds “mīlestība”, šis saturs tiek aplūkots caur tematiem par emocijām dažādos vecumposmos. Šajā kontekstā skolēni mācās saprast, kas ir mīlestība, kā tā izpaužas un kā cilvēki pauž savas emocijas. Mazākajos vecumposmos lielāks uzsvars ir uz draudzību, tās nozīmi un veselīgām attiecībām ar vecākiem, radiniekiem un draugiem.

Speciāliste informēja, ka pašlaik notiek darbs pie UNESCO vadlīniju pārskatīšanas un to salīdzināšanas ar Latvijas izglītības standartiem un mācību programmu paraugos noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Jau tagad esot redzams, ka daļa UNESCO vadlīnijās iekļauto aspektu Latvijas saturā ir atrodami, bet daļa vēl būs jāizvērtē. Gala secinājumus būs iespējams izdarīt pēc pilnīgas izvērtēšanas. Vienlaikus viņa norādīja, ka arī UNESCO vadlīnijās viens no nozīmīgajiem blokiem ir ģimene un attiecības, kas apliecina šīs tēmas būtiskumu arī plašākā izglītības kontekstā.

Uztrauc izpratnes maiņa par ģimeni

14. Saeimas deputāte Linda Matisone (AS) uzsvēra, ka šāda diskusija ir ļoti nepieciešama un notiek īpaši svarīgā brīdī. Viņas ieskatā sarunas aktualitāti nosaka divi būtiski aspekti, un pirmais no tiem ir demogrāfiskā krīze Latvijā. Viņa norādīja, ka Latvijā pašlaik ir zemākie dzimstības rādītāji pēdējo simts gadu laikā un, ja situācija nemainīsies, valsts nākotnes perspektīvas var kļūt ļoti smagas.

Runātāja uzsvēra, ka demogrāfiskie dati liecina par iespējamu strauju iedzīvotāju skaita samazināšanos. Viņa minēja prognozes, ka ap 2040. gadu Latvijā varētu būt palikuši tikai aptuveni pusotrs miljons iedzīvotāju, bet pēc aptuveni 35 gadiem Latvijas iedzīvotāju skaits varētu būt mazāks nekā Igaunijā.

Matisone uzsvēra, ka ģimene ir sabiedrības pamatšūna, tādēļ nopietni jāvērtē, kā sabiedrībā mainījusies izpratne par ģimeni kā vērtību. Viņa atsaucās uz Latvijas Universitātes pētījumu, kurā salīdzināti 2014. un 2022. gada dati. Pēc viņas teiktā, 2014. gadā ģimene un bērni kā vērtība aptaujās tika minēti trešajā vietā, savukārt 2022. gadā tie noslīdējuši jau līdz 22. vietai. Lai arī šo pārmaiņu ietekmē varētu būt dažādi ārējie apstākļi, tostarp karš, viņa secināja, ka vērtību sistēma sabiedrībā ir būtiski mainījusies.

Viņasprāt, ja skolā netiks stiprināta izpratne par ģimeni un bērniem kā vērtību, tas ilgtermiņā apdraudēs nācijas pastāvēšanu. Tāpēc izglītībā būtu jāstiprina ne tikai ģimenes un bērnu kā vērtības izpratne, bet arī laulības jēdziens. Deputāte norādīja, ka pēc pētījumu datiem, bērni biežāk dzimst laulībā, un tas viņas ieskatā ir svarīgs apsvērums demogrāfijas uzlabošanai. Jaunajai paaudzei ir jāmāca, ka ģimene ir vērtība, laulība ir vērtība un bērni ir vērtība. Viņas ieskatā bērnus nevajadzētu uztvert kā apgrūtinājumu vai izdevumus, bet gan kā būtisku sabiedrības un nācijas nākotnes vērtību.

Dzimstība ir sekundāra problēma, norāda deputāts

14. Saeimas deputāts Jānis Grasbergs (NA) pateicās komisijai par to, ka tā sadzirdējusi šo jautājumu un atzinusi nepieciešamību par to runāt. Viņš pateicās arī pētniekiem, uzsverot, ka pētījums viņa uzmanību piesaistījis nejauši, taču pēc tikšanās ar pētniekiem viņš sapratis, cik būtiska ir šī tēma. Viņš norādīja, ka savā darbā vienmēr vadījies pēc principa: jāvērtē rezultāts — ja tas apmierina, viss ir kārtībā, bet, ja neapmierina, tad jāmeklē, kas procesos jāmaina. Viņa ieskatā, turpinot darīt vienu un to pašu, nevar sagaidīt atšķirīgu rezultātu.

Deputāts aicināja domāt par cilvēka labsajūtu un dzīves kvalitāti, uzdodot simbolisku jautājumu: kurš ir laimīgākais cilvēks pasaulē. Viņaprāt, spēja atbildēt “es” atklāj cilvēka iekšējo harmoniju, savukārt nespēja tā atbildēt liecina, ka jāmeklē iemesli, kas šo laimes sajūtu kavē. Jānis Grasbergs uzsvēra, ka daudzos gadījumos cilvēka nelaimīgumu ietekmē negatīva seksuālā un attiecību pieredze, tāpēc par šiem jautājumiem ir svarīgi runāt savlaicīgi un sistemātiski.

Viņš atzina, ka izglītības sistēmā un arī šajā sēdē prezentētajā pieejā veselības jautājumi lielā mērā jau ir labi aptverti no fizioloģijas un risku mazināšanas aspekta. Viņš minēja, ka skolās tiek runāts par seksuāli transmisīvajām slimībām, riskiem un drošības jautājumiem, un tas dod noteiktus pozitīvus rezultātus. Tomēr, viņaprāt, ar to nepietiek, jo paralēli saglabājas auglības krīze, zema dzimstība un plašākā nozīmē arī laulību krīze un nelaimīgas attiecības.

Grasbergs pauda viedokli, ka dzimstība pati par sevi ir sekundārs jautājums, bet primārā problēma ir dziļāka — sabiedrībā trūkst izpratnes par harmoniskām attiecībām, laulību, mīlestību un emocionālo tuvību. Viņš uzsvēra, ka seksuālās attiecības nav skatāmas tikai fizioloģiski, jo tās cilvēku ietekmē arī emocionāli un plašākā dzīves kontekstā.

Deputāts arī uzsvēra, ka šis nav tikai Latvijas, bet plašāks Eiropas un Rietumu kultūras jautājums. Viņaprāt, sabiedrībā bieži trūkst pozitīvu attiecību paraugu, un ne vienmēr vecāki spēj bērniem tādus sniegt. Tāpēc skolai būtu nozīmīga loma, rādot un skaidrojot, kā izskatās veselīgas, harmoniskas attiecības un uz ko cilvēkam vajadzētu tiekties. Viņš brīdināja, ka pašlaik pārāk liela uzmanība nereti tiek pievērsta atšķirīgiem vai izņēmuma gadījumiem, kamēr priekšstats par harmonisku attiecību modeli paliek nepietiekami izcelts.

Vērtības uz papīra nestrādā, tā ir jāpraktizē

Kā viens no NVO pārstāvjiem šajā sēdē bija “Izdzīvošanas skolas” vadītājs Oskars Špickopfs, kurš skaidroja, ka viss viņa organizācijas darbs ir mērķēts uz jauniešu atbildības un identitātes veidošanos, kā arī vecāku izglītošanu par savu bērnu audzināšanu un nākotnes skatījuma veidošanu par ģimeni.

Runātājs uzsvēra, ka darbam ar bērniem un jauniešiem ir būtiska praktiska pieredze reālajā vidē. Viņš atzina, ka digitālie risinājumi, programmas un mācību materiāli ir vērtīgi, tomēr ar tiem vien nepietiek. Nonākot dabā, bērni un jaunieši sastopas ar realitāti, ko digitālā vide nevar pilnībā aizstāt — viņi iepazīst apkārtējo vidi, mācās saprast laikapstākļus, piemērot apģērbu un rīkoties konkrētās situācijās. Tādēļ, viņaprāt, līdzās digitālajām iespējām ir svarīgi saglabāt arī tiešu, praktisku saskari ar realitāti.

Špickopfs atzinīgi novērtēja diskusiju, bet vienlaikus aicināja uzmanīties, lai aiz plašām vadlīnijām, koncepcijām un aprakstiem netiktu pazaudēti reāli, izmērāmi rezultāti. Kā piemēru viņš minēja bruņoto spēku norādi, ka aptuveni 40–50% jauniesaucamo neatbilst prasībām fiziskās veselības dēļ. Viņa ieskatā tas nav tikai armijas jautājums, bet gan kopēja valsts problēma, kas izveidojas jau ģimenē un skolā. Tāpēc viņš aicināja uz sadarbību starp dažādām nozarēm, īpaši izglītības un veselības jomu, lai šādas problēmas risinātu savlaicīgi un koordinēti.

Viņš uzsvēra, ka, runājot par ģimeni, veselību, tikumiskajām vērtībām un seksualitātes izglītību, ir svarīgi skaidri saprast, kā šie jautājumi tiks īstenoti praksē un kā tiks mērīti rezultāti. Viņaprāt, ar lielu skaitu sasniedzamo rezultātu vai pasākumu vien nepietiek, ja pēc gada nevar objektīvi izvērtēt, vai tie devuši reālu uzlabojumu. Tāpēc jebkurai politikai, vadlīnijām vai koncepcijai beigu beigās jānonāk līdz konkrētam rīcības plānam skolā un klasē.

Īpašu uzmanību viņš pievērsa vērtību izglītībai, uzsverot, ka vērtības kļūst dzīvas tikai tad, kad tās tiek praktizētas. Nepietiek ar to ierakstīšanu programmās vai uzrakstiem uz skolas sienām — bērniem ir jādod iespēja tās pieredzēt darbībā un pieaugušajiem tās jārāda ar savu piemēru. Viņš salīdzināja to ar matemātikas apguvi, norādot, ka arī matemātiku nevar iemācīt tikai formāli — tā jāmācās darot. Tādējādi arī veselības, attiecību un ģimenes vērtību apguvei jābūt balstītai praksē.

Ir jābūt izvēles iespējai, ko mācīties

Asociācijas "Ģimene" pārstāve Alīna Ozoliņa savā uzrunā izteica pateicību Manuelam Fernandesam un pētnieku komandai par paveikto darbu, uzsverot, ka tas ir nozīmīgs pamats tālākiem pētījumiem un atbilstošu metodisko materiālu izstrādei. Īpašu uzmanību Alīna Ozoliņa pievērsa skolas un vecāku sadarbībai. Viņa norādīja, ka šī sadarbība nedrīkst būt vēlamības vai ieteikuma formā, bet uzsvēra, ka tas ir valsts pienākums. Viņa atsaucās uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pantu, kas nosaka, ka valstij ir jānodrošina vecāku primārās tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai pārliecībai, ievērojot noteiktās robežas. Viņas ieskatā seksuālā izglītība nav morāli neitrāls zināšanu kopums kā, piemēram, reizrēķins vai alfabēts, bet gan audzināšanas jautājums, kurā primāri nozīmīga ir ģimenes un vecāku loma.

Ozoliņa uzsvēra, ka, ja sabiedrībā pastāv atšķirīgas pieejas seksuālajai izglītībai, tad ir jābūt izvēles iespējai. Viņa minēja, ka pētījuma aptaujas dati rāda, ka tikai trešdaļa respondentu atbalsta vienīgi UNESCO visaptverošo seksuālās izglītības pieeju, pārējie ir atvērti un vēlas arī citas, t.sk. uz ģimenes veidošanu vērstās pieejas, tādēļ nevar pieņemt, ka sabiedrībā ir vienots viedoklis. Viņa norādīja, ka asociācija “Ģimene” iestājas par vecāku tiesībām izvēlēties, kādā veidā šie jautājumi bērniem tiek mācīti. Pēc viņas domām, šeit nepieciešams nevis viens obligāts risinājums visiem, bet iespēja izvēlēties starp dažādām pieejām.

Viņa atsaucās arī uz iepriekšējo negatīvo pieredzi ar seksuālās izglītības materiāliem, kas 2023. gadā sabiedrībā izraisījuši plašas diskusijas un kritiku. Ozoliņa uzskatīja, ka šajos materiālos ģimenes veidošanas perspektīva neesot tikusi atspoguļota, savukārt bērns ir pieminēts tikai nevēlamas grūtniecības kontekstā. Viņasprāt, mūsdienās skaitliski lielākā problēma sabiedrībā nav tik daudz nevēlamas grūtniecības, kā nespēja izveidot stabilas ģimenes, negribēta bezbērnotība un nepiepildītie sapņi par vēlamo bērnu skaitu ģimenē. Pašreizējā demogrāfiskā situācija pati pieprasa citus, uz stabilas ģimenes veidošanu vērstus risinājumus. 

Noslēgumā Alīna Ozoliņa atkārtoti uzsvēra vecāku tiesības izvēlēties dzimumaudzināšanas pieeju, kas sakristu ar viņu kā primāro bērna audzinātāju vērtīborientāciju. Kamēr sabiedrībā nepastāv vienprātība, valstij jānodrošina dažādu audzināšanas pieeju līdzāspastāvēšana un izvēles iespējas, nevis jācenšas visiem uzspiest vienu modeli.

*Ilgtspējīgas attīstības komisijasDemogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijas sēde (17.03.)

** “Ģimenes veidošanas vērtībās balstītas tikumiskās dzimumaudzināšanas veicināšana Latvijas izglītības sistēmā”