- Vai organizējot šādas akcijas, gribat norādīt, ka vārdu “tētis” mūsdienās ieskauj arī satraucošas tendences, piemēram, tēvu trūkums ģimenēs?

- Jā, es domāju, ka, kopumā raugoties, tēva loma bieži sabiedrībā ir palikusi otrajā plānā. Pastāv pieņēmums, ka bērnus lielākoties audzina sievietes, jo arī pedagoģijā lielākoties strādā sievietes. Agrāk tēvs bija ģimenes galvenais apgādnieks, kuram mājās bija jāatnes mamuts, tagad galvenais ir – tēva bankas konts. Savukārt pētījumi pierāda, ka šāda situācija bērnam var būt ļoti traumatiska, jo tēva nozīme jebkuram bērna emocionālās un psihiskās veselības attīstībā ir ārkārtīgi svarīga. Tēva loma sabiedrībā bieži bijusi arī kariķēta un izsmieta, piemēram, sakot, ka nu tēvs jau vēl viens bērns ir sievai. Īpaši institūcijās nonākušie bērni no šādiem stereotipiem cieš visvairāk, jo bieži tieši tēvi ir tie, kuri aiziet no ģimenes pirmie. Pat ja bērns nonāk radinieku aprūpē, ļoti bieži tās atkal ir sievietes – vecmāmiņas, tantes. Tas vēlreiz apliecina, cik ļoti svarīga šiem bērniem, kas nonāk ārpusģimenes aprūpē, ir tēva klātbūtne. Jau pavasarī, kad sākām akciju par mammām, bija skaidrs, ka vēlamies to turpināt arī par tēviem, jo viņu loma, lai arī atšķirīga, nav mazāk svarīga. Tas ir tas, ko šajā akcijā vēlamies īpaši uzsvērt.

- Varbūt šodien sieviete dara pārlieku daudz, nostumjot kaut kā vīrieti nost?

- Protams, līdz ar feminisma kustības izaugšanu savas nianses ir manāmas. Tomēr lūkojoties uz sabiedrību kopumā, es domāju, ka tēva loma vienkārši ir vairāk jākcentē. Ne tādā veidā, ka sievietēm vajadzētu darīt mazāk vai ka vaina būtu jāuzliek uz viņām. Taču vīriešiem ir jāuzņemas šis uzdevums kā savu misiju – izaudzināt bērnus un stiprināt ģimenes, jo vīriešiem ir raksturīgi tiekties pēc misijas un izaicinājuma. Līdzīgi kā, piemēram, runājam par obligāto dienestu, vīriešiem jābūt gataviem iesaistīties ģimenes stiprināšanā un arī nenobīties no šī pienākuma. Vīriešiem ir jāuzņemas atbildība ne tikai bērnus radīt, bet arī audzināt! Sabiedrībai būtu jābūt saprotošai, jādod vīriešiem iespēja kļūdīties, mācīties un kļūt stipriem savā lomā. Pie mums vēl aizvien mātes diena tiek izcelta daudz vairāk nekā tēvu diena – troksnis ap mātes dienu ir daudz lielāks. Varbūt tēviem nevajag tik daudz uzmanības, taču ir svarīgi, ka mēs kā sabiedrība novērtējam tēvu nozīmi un atzīstam viņu lomu. Piemēram, man ir prieks par tēvu dienas gājieniem.

- Kādi ir lielākie draudi bērniem, ja viņi līdz pilngadībai izaug institūcijās bez mammas un tēta? Jo jumts jau virs galvas ir…? 

- Skaitļi par bērniem institūcijās diemžēl kļūst lielāki – ja 2023. un 2024. gadā tie bija 518 bērni, tad pagājušajā gadā jau 586. Audžuģimeņu skaits samazinās. Tomēr lai arī kopējais bērnu skaits valstī samazinās, izņemto bērnu proporcija aug. Runājot par riskiem, bērniem institūcijās visvairāk pietrūkst praktisko dzīves iemaņu. Jā, jumts virs galvas viņiem ir, bet viņi neiemācās, kā rūpēties par sevi, kā veidot saimniecību, rīkoties ar budžetu. Taču vissvarīgākais ir tas, ka šiem bērniem trūkst piesaistes, drošu attiecību un piederības izjūtas, kas veido viņu pārliecību, ticību saviem spēkiem un sajūtu, ka ir nozīmīgi un sapratni, ka viņi var uzņemteis atbildību. Neviens pedagogs vai sociālais darbinieks, lai cik lielisks būtu, nevar aizstāt to drošuma sajūtu, kas nāk no sava cilvēka, vecāka. Viņiem iztrūkst drošā aizmugure un savu cilvēku, kuri vienmēr būs par viņu! Tikai ģimenē bērns saņem tās robežas un mīlestību, kas nepieciešama, lai izaugtu par veselīgu un atbildīgu cilvēku un saprastu, kā šī pasaule strādā. To neviena institūcija nekad nevarēs pilnībā aizvietot.

Kārlis Kārkliņš ar savu ģimeni, foto no personīgā arhīva

- Kur jūs cerat atrast potenciālos tēvus – kādā sabiedrības daļā vai cilvēku grupās sagaidāt atsaucību?

- Es domāju, ka potenciālos tēvus nevar atrast nekur citur kā mūsu pašu sabiedrībā – tie ir parasti cilvēki mums līdzās. Daudzi domā, ka tas ir tikai kaut kāds “supervaroņu” darbs, bet tā nav taisnība. Tie ir cilvēki, kuri sajūt sirdsapziņas balsi, ierauga šo sāpi un saprot, ka nevar palikt malā, kuri ir gatavi strādāt ar sevi, jā, arī atteikteis no kādām ērtībām, bet šādi uzņemties atbildību. Tie, kas jau šobrīd uzņem savā ģimenē bērnus, ir parasti cilvēki - skolotāji, ārsti, inženieri, mājsaimnieces, ugunsdzēsēji – visdažādākie cilvēki. Mēs cenšamies ar informācijas kampaņām un šādām akcijām cilvēkiem dot laiku un iespēju apsvērt, varbūt tieši kādā brīdī šī doma kļūst aktuāla, un viņi kādā brīdī saprot – jā, es vēlos izdarīt kaut ko nozīmīgu. Sevišķi vīrieši dažkārt meklē iespēju atstāt paliekošu iespaidu, tāpēc uzskatu, ka audzināt bērnu ir pati svarīgākā lieta, ko var kāds pēc sevis atstāt. Neviens skaists koks vai brīnišķīgi uzcelta māja nestāv līdzās izaudzinātam bērnam. Tas ir tas, uz ko mēs kā sabiedrība varam tiekties un investēt šajos bērnos un jauniešos.

- Kādi jautājumi ģimenēm, kas apsver iespēju uzņemt bērnu, būtu sev jāpajautā pirms nākamā soļa?

- Es teiktu, ka pirms iešanas šajā ārpusģimenes aprūpes pasaulē, grūti pat zināt, kādus jautājumus uzdot. Tomēr svarīgākā ir motivācija – kāpēc es to gribu darīt? Darbs sākumā vairāk ir tieši ar sevi. Ir svarīgi uzdot sev jautājumus: vai esmu gatavs strādāt ar sevi, paskatīties spogulī, apzināties savas motivācijas. Šis ceļš vienmēr būs vairāk par sevis izzināšanu un gatavību ieguldīt savā izaugsmē. Nevajag uzreiz pašā sākumā pieņemt pēkšņus lēmumus vai uzreiz uzņemt ģimenē bērnus unmesties notikumos tikai azarta vai labu sajūtu dēļ. Iesaku sākumā iesaistīties diskusijās, klausīties pieredzes stāstus, saņemt pēc iespējas vairāk informācijas un izpētīt, kā tas strādā, noteikti es iesaku iet apmācībās – tās palīdz labāk saprast, ko tas viss nozīmē. Tas neuzliek par pienākumu uzreiz pieņemt ģimenē bērnus, tomēr tikai tad, kad ir padziļinātāka izpratne, cilvēks var pieņemt saprātīgus un pārdomātus lēmumus.

- Domājot par to, vai ģimene var uzņemt kādu institūcijās esošu bērniņu, iespējams, pirmie jautājumi ir vai pietiks vieta, spēks un finanses? Pie tā bieži arī daudzi apstājas ...

- Uz šiem jautājumiem objektīvas atbildes var arī nebūt, jo nekad nebūs gluži “pietiekami”.  Ja cilvēks izjūt interesi vai aicinājumu, ieteiktu sākt ar iesaistīšanos, informācijas vākšanu, atbalsta veidošanu, un tikai tad, ja ir pārliecība, doties tālāk. Svarīgi saprast, ka nav tikai tā, ka ir sabiedrība un tad ir šie “trakie cilvēki”, kas uzņem bērnus savā ģimenē. Ir ļoti daudz dažādi cilvēki, kas ir iesaistīti daudzos līmeņos – ir kas ziedo un atbalsta. Mūsu valstī vispār ir daudz kas, kas stāv pateicoties nevalstisko organizāciju darbošanās dēļ. Tad ir brīvprātīgie, tad ierēdņi, kuriem ir iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu, tad ir tie, kas atbalsta tos, kuri uzņem. Tas ir liels darba lauks, kurā, ja visi strādā, tad bērns var nonākt līdz savai ģimenei un tur būt. Katrs cilvēks var ieraudzīt savu vietu un laiku, kur būt, jo visi šie posmi ir ļoti būtiski. Sākot par to domāt, mēs varam ieraudzīt sevī resursus, ar ko būt noderīgiem. Tas ir labākais un drošākais ceļš. To arī mēs vēlamies ieraudzīt caur šīm kampaņām, ka sabiedrība kļūst informēta un atbalstoša un tad tie, kas ir gatavi spert soli un uzņemt savā ģimenē kādu bērnu, var justies ar aizmuguri no sabiedrības puses.

Vairāk par kampaņu "Palīdzi atrast tēti" uzziniet šeit.