Lai gan oponēts tika vēsturniekam Viktoram Deivisam Hansonam, kura retrospektīvu atskatu uz starpposma vēlēšanu rezultātiem biju pievienojusi ierakstam komentāru sadaļā, atbildēt nācās man:
"Kārtējo reizi pliks apgalvojums bez neviena fakta. Nez cik "adekvāti" Tev izskatās Klintona atceltais aizliegums komercbankām apvienoties ar investīciju bankām un viņa anulētie ierobežojumi, kas līdz tam neļāva bankām un apdrošināšanas kompānijām darboties vienā uzņēmumā? Ar Klintona gādību komercbankas ieguva tiesības darboties ar akcijām, obligācijām un citiem vērtspapīriem, ko iepriekš drīkstēja darīt tikai specializētas investīciju firmas. Pēc ekonomistu domām tas kļuva par pamatu 2008. gada globālajai finanšu krīzei.
Un kā ar sasteigto ASV karaspēka izvešanu no Somālijas? Un kā ar pieļauto genocīdu Ruandā? Vēsturnieki un politologi to uzskata par vienu no ASV ārpolitikas smagākajām neveiksmēm, un arī Klintons pats vēlāk to atzina par morālisku kļūdu un politisku izgāšanos.
Un cik "adekvāta" bija novilcinātā Osamas bin Ladena lieta, kad Klintons neizmantoja iespēju neitralizēt bin Ladenu un pārējos "Al-Qaeda" līderus pēc ASV vēstniecību spridzināšanām Āfrikā un pēc uzbrukuma ASV karakuģim "USS Cole", kas rezultātā noveda pie 2001. gada 11. septembra traģēdijas? Ak, jā! Un tad vēl dēka ar Moniku un meli, laužot zvērestu. Pārstāvju palāta balsoja par viņa impīčmentu – ne par to, kas notika ģērbtuvē aiz Ovālā kabineta, bet par nepatiesu liecību sniegšanu (perjury) un tiesu varas kavēšanu (obstruction of justice). Tā "samērā adekvāti", vai ne?
Nu un kā ar Obamas "adekvātumu"? Vai esi dzirdējis par Jemenas karu, ko Ārlietu padome ir nosaukusi par "traģisku ārpolitikas kļūdu"? Obama sniedza atbalstu Saūda Arābijas vadītajai koalīcijai, iesaistot ASV starptautiskā konfliktā bez Kongresa debatēm. Tam sekoja neveiksmes Sīrijā: viens no vecākajiem un ietekmīgākajiem ASV politikas pētniecības centriem Brukingsa institūts, kā arī Ārpolitikas pētījumu institūts asi kritizēja Obamu par neizlēmību un nespēju novērst Islāma valsts (ISIS) uzplaukumu un plašus pilsoņu karus Tuvo Austrumu reģionā, kas izraisīja bēgļu pieplūdumu Eiropā un ASV.
Un cik "adekvāts" bija Obamas 2014. gadā paustais apgalvojums, ka Ukraina ietilpst Krievijas, nevis ASV interešu zonā, un tādēļ noteikts veto letālo ieroču piegādei?
Un tad vēl LGBT ideoloģija skolās, pusaudžu dzimuma maiņas operācijas par federālajiem līdzekļiem un izgāzusies veselības aprūpes reforma (Obamacare). Nemaz nerunājot par strauji pieaugušo valsts parādu un Parīzes klimata nolīgumu, ko viņš parakstīja, apejot Senātu.
Taču pats galvenais – ar Baraka Huseina Obamas gādību 2016. gada 17. janvārī uz Irānu ar kravas lidmašīnu tika nogādātas paletes ar skaidru naudu 400 miljonu dolāru vērtībā. Ājatollas šo naudu izmantoja raķetēm un tam, lai finansētu "Hizbollāh", "Hamās" un šiītu kaujinieku grupējumus Irākā.
Īsi sakot, divu Obamas termiņu laikā Sorosa izlolotais Amerikas destrukcijas plāns no ieceres sāka kļūt par realitāti. Daudz kas tika paveikts arī "trešajā" termiņā, kad par ASV 46. prezidentu formāli bija miegainais Džo un "autopen". Tā "samērā adekvāti".
Un tad tiek ievēlēts neadekvātais Tramps, kas atjauno vārda brīvību, slēdz robežu (kopš pagājušā gada jūnija valstī nav ielaists neviens nelegālais imigrants), sāk nelegāli iekļuvušo kriminālnoziedznieku deportācijas, pasludina narkokarteļus par teroristiskām organizācijām, panāk, ka slepkavību reitings ASV ir zemākais pēdējo 120 gadu laikā, atjauno veselo sapratu, paziņojot, ka ir divi dzimumi un vīrieši sporta sacensībāsnedrīkst startēt sieviešu konkurencē, izskauž LGBT ideoloģiju no izglītības programmām, aizliedz piešķirt federālo finansējumu pusaudžu operatīvai un ķīmiskai kastrācijai, atceļ "iekļāvīgās dažādības" kvotas, atjauno meritokrātiju un tad vēl izstājas no Parīzes klimata nolīguma, atsāk naftas ieguvi, lai valsts atgūtu enerģētisko neatkarību, samazina birokrātisko pārraudzību un nodokļus, bet samaksai par virsstundu darbu, dzeramnaudām un pensijām nodokļus atceļ vispār.
Rezultātā kopš 2025. gada janvāra ir radīts 1,04 miljoni jaunu darbavietu, šā gada oktobrī vien 165 tūkstoši, sasniegts Amerikas vēsturē zemākais nabadzības līmenis, oficiālais ASV mājsaimniecību ienākumu mediānas rādītājs ir 87 460 dolāri gadā;nominālais IKP 2026. gadā tiek lēsts ap 32,64 triljoniem dolāru, kas nozīmē, ka ASV saglabā pasaules lielākās ekonomikas statusu, turklāt IKP trešā ceturkšņa pieaugums ir 3,4%, bet ceturtā ceturkšņa paredzamais pieaugums ir 5%.
Un vēl šis neadekvātais izsper Ķīnu no Panamas kanāla, apcietina Maduro, ar kura ziņu un atbalstu Amerikā masveidā tika ievesta narkotiku kontrabanda un kurš sadarbojās ar Kremli, Teherānu, Pekinu un Havanu; noslēdz abpusēji izdevīgu līgumu ar Dāniju, liekot Ķīnai un Krievijai aizmirst plānus par savām militārajām bāzēm Grenlandē, un panāk, ka Eiropai beidzot ir jāmaksā sava daļa pašai par savu aizsardzību.
Un tad vēl kopā ar Izraēlu nepieļauj, ka aptrakušie ājatollas Tev par nožēlu, bet daudziem citiem par laimi nevar īstenot sen loloto plānu nodot "Hamās" un "Hizbullāh" kaujinieku rīcībā ballistisko raķešu kodolgalviņas. Un pretēji "samērā adekvātajam" Obamam nevis piegādā ājatollām miljonus skaidrā naudā, bet izdara tā, ka Irānas naftas eksports cauri Hormuza šaurumam ir apturēts. Tā pavisam neadekvāti – kopā ar Netanjahu pret globālistiem un sarkanzaļo aliansi.
Tomēr pats galvenais – šā gada 17. maijā neadekvātais sapulcina Vašingtonā simtiem tūkstošu cilvēku kopīgai deviņu stundu lūgšanai, lai par jaunu novēlētu Amerikas Savienotās Valstis Kristum: "Jesus is Lord!"
Nav brīnums, ka pret viņu ir veikti vairāki atentāti un Teherānā ir izlikts milzu plakāts ar uzrakstu: "We will kill Trump!" Taču vairums cilvēku, starp tiem arī tādi, kas sakās kristieši esam, nesaprot, kādā laikā mēs dzīvojam un kāpēc visas elles varas tik neganti ienīst neadekvāto.
Protams, es arī gribētu, lai ASV 47. prezidentam piemistu Zālamana gudrība un virseņģeļa Mihaila spēks. Un lai starpposma vēlēšanu rezultāti būtu citādi. Republikāņi ir pieļāvuši kļūdas. Diemžēl. Kāds būs iznākums, to mēs redzēsim pavisam drīz. Abduls El Saids, pirmais musulmanis, kas ievēlēts Senātā, Mičiganu jau ir nosaucis par "arābu Amerikas galvaspilsētu". Skaidrs, kāpēc Ķīna, Irāna un Katara līksmo. Tad nu līksmojies arī Tu un svini uzvaru kopā ar saviem arābu un ķīniešu draugiem. Izbaudi mirkli."
Tāda bija mana atbilde. Kamēr biju to rakstījusi, cits komentētājs jau interesējās: "Vai histērija nav par lielu?"
Atbildēju ar pretjautājumu: "Vai faktu konstatācija būtu vērtējama kā histērija? ASV vēlēšanu rezultāti liecina, ka Amerika strauji virzās uz sociālismu, komunismu un islamizāciju – ejot pa to pašu ceļu, kas redzams Eiropā, un atsaucot atmiņā tās bīstamās zīmes, kas bija vērojamas Irānā pirms 1979. gada revolūcijas. Bet ja Jums patīk tas, kas patlaban notiek Francijā, Beļģijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē, guliet tālāk un sapņojiet saldi."
Uz to oponents dziļdomīgi iebilda: "Nezinu, vai komunisms ar islāmu būtu kā savienojams..."
Atbildēju: "Komunisms ar islāmu nav savienojams, taču komunisti ar islāmistiem mēdz apvienoties cīņā pret kopīgu ienaidnieku. Tie ir fakti. Kas īstenoja 1979. gada revolūciju Irānā? Komunisti un islāmisti. Kāpēc Parīzes grautiņos tiek vicināti zaļi sarkani melni karogi un sarkani karogi ar dzeltenu sirpi un āmuru? Kāpēc "Hamās" un "Hizbollāh" teroristus apmāca un finansē Irāna, Krievija, Ķīna un Katara? Kāpēc komunistiskā Ķīna ir investējusi ājatollu Irānā vairāk nekā 100 miljardu dolāru? Un kā ir ar Irānas "šahediem", ko krievi raida uz Ukrainas skolām un dzemdību namiem? Un kāpēc Dugins jau marta sākumā pateica: "Ja Irāna kritīs, kritīs arī Krievija." – ?
Oponenta reakcija bija kā no metodisko norādījumu brošūras norakstīta: "To visu jau pauda Tramps, lai nomelnotu demokrātus. Bet nesanāca."
Atbildēju: "Vai saukt lietas to īstajos vārdos nozīmē kādu nomelnot? Taču cilvēki diemžēl mēdz būt lētticīgi un tuvredzīgi. Uzķeras uz bezmaksas siera, nepamanot slazdu. Bendžamins Franklins brīdināja: "Kad ļaudis sapratīs, ka ar balsojumu var iegūt sev naudu, tas iezīmēs republikas galu." Aleksis de Tokvils to papildināja: "Amerikas republika pastāvēs līdz brīdim, kad Kongress atklās, ka var piekukuļot sabiedrību ar sabiedrības pašas naudu."
Amerikas Savienotās Valstis tika dibinātas kā republika, nevis kā demokrātija. Demokrātijas vārds Konstitūcijā netiek pat pieminēts. Jo demokrātija var pāraugt ohlokrātijā un kakistokrātijā. Un tieši to nepārprotami apliecina šīs starpposma vēlēšanas. Taču redzu, ka mūsu sarakste kļūst bezjēdzīga, jo nav iespējams kaut ko paskaidrot cilvēkam, kura alga ir atkarīga no tā, ka viņš nesaprot."
Ka pirmais oponents dzīvo "Musulmaņu brālības" propagandas burbulī, zinu jau sen, tāpēc par viņa komentāriem nebrīnos. Manā lapā viņš parādās tikai tad, ja ir iespēja izteikties par Trampu vai žīdiem. Ar otru oponentu ir pavisam cits stāsts. Polijas notikumos Tusku viņš vērtē kā pozitīvo tēlu, kas "pārstāv ko jaunu", globalizāciju redz kā dabisku parādību, ko "līdzīgi sliktam laikam nevar ne atcelt ne iecelt", izliekas neko nezinām ne par globalizācijas tēva Kalergi idejām par "eirābiju" bez robežām, rasēm un nācijām, ar vienotu pasi un kopīgu valūtu, ne par Eiropas Savienības tēva Spinelli ieceri iznīcināt nacionālu valstu suverenitāti. Taču skumjākais ir tas, kas šis oponents raksta ne vien komentārus feisbukā, bet arī vidusskolēniem domātas vēstures mācību grāmatas un docē sociālās zinības kādā no Rīgas koledžām.
Visbīstamākā ir nevis teritorijas, bet prāta okupācija. Un tieši tas patlaban notiek visos līmeņos – sākot ar izglītības sistēmu, beidzot ar medijiem, parlamentu tribīnēm un diemžēl pat daudzu baznīcu kancelēm.
Pretstāve ir kļuvusi nepārprotami skaidra: globālisti, sarkanzaļā alianse un "z-mir" (kas gan sakās kalpojam Kristum, bet patiesībā kalpo tam, kas viņu tuksnesī kārdināja), ir apvienojušies cīņā pret Rietumu civilizāciju. Soross, Švābs un fon der Leiena, Kārnijs un Sančess, Putins, Sji un ājatollas – viņi visi grib pārņemt varu un totālu kontroli. Vieni to sauc par "jauno pasaules kārtību", citi par "sociālistisko internacionāli", vēl citi – par "pasaules kalifātu". Un katrs cer, ka pēc uzvaras novāks konkurentus (kā ājatollas pēc 1979. gada revolūcijas novāca savus bijušos sabiedrotos – komunistus). Jo vieno viņus tikai alkas pēc varas un naids pret civilizāciju, kas veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību.
Tā ir nāves kulta cīņā pret dzīvību. Robežšķirtne ir nevis starp valstīm, bet starp principiem, kas tiek pārstāvēti, un vērtībām, kas tiek aizstāvētas. Jo kā ir divas radikāli atšķirīgas Amerikas – demokrātu un republikāņu –, tāpat ir divas Izraēlas, divas Polijas, divas Ukrainas un arī divas Latvijas.
Ir vai nu dzīvības gars, Kristus, vai tas, kurš pret Kristu. Apustulis Jānis Atklāsmes grāmatā šo laiku sauc par Harmagedonu jeb tādu stāvokli, kad patiesība cīnās ar nepatiesību un otrādi – nepatiesība cīnās pret patiesību.
Taču ir laba ziņa – bēdu laiks ir paredzēts, bet paredzēta ir arī uzvara. Beigās uzvarēs Kristus. Tā ir teikts Jāņa Atklāsmes grāmatā, tā saka arī apustulis Pāvils: "Viņam pienākas valdīt, tiekams viņš noliek visus savus ienaidniekus apakš savām kājām." Par to mēs varam būt droši. Jautājums ir par to, kā varam būt droši, ka mēs neesam ienaidnieki.
Te varētu likt punktu. Taču tiem, kas spējuši izlasīt tik tālu, vēl kāda svarīga informācija par "zilā cunami" cēloņiem.
Atbildi uz jautājumu, kā varēja notikt, ka visas svārstīgās pavalstis pēkšņi nobalsoja par demokrātiem, sniedza politikas komentētājs Vans Džonss CNN tiešajā ēterā – plati smaidot un ar piebildi, ka viņam esot dota atļauja beidzot izpaust šo informāciju publiski.
Saprotot, ka ar iekļāvīgas dažādības saukļiem un "zaļo kursu" cilvēkus nevarēs piesaistīt, demokrāti izvēlējās jaunu fokusu, kam par atslēgas vārdu kļuva "affordability" (cenu pieejamība). Tika izveidota platforma "American Accountability Network" (atbildības tīkls), kam tika piesaistīti desmitiem tūkstošu aktīvistu, kuru uzdevums bija katru dienu sociālajos tīklos izplatīt miljoniem mērķtiecīgu ierakstu, pārliecinot sabiedrību, ka valsts ekonomika ir pilnībā sagrauta. Un tad piedāvāt demokrātu saukļus: bezmaksas veselības aprūpe visiem, bezmaksas mājokļi trūcīgajiem, lieli nodokļi bagātajiem, pabalsti nabagajiem.
Paradokss: 1% bagātāko amerikāņu sedz 40% no visām individuālo ienākuma nodokļu iemaksām, 10% bagātāko amerikāņu sedz 70%, kamēr 50% nodokļu maksātāju ar zemākajiem ienākumiem – tikai 3%. Taču demokrāti no rīta līdz vakaram skandē "Tax the rich".
Otrs paradokss: iepriekšējo starpposma vēlēšanu laikā inflācija bija 7,7% un benzīna cena vēlēšanu dienā bija 3,8 dolāri par galonu. Šogad starpposma vēlēšanu laikā inflācija bija 3,7%, benzīna cena vēlēšanu dienā bija 4,1 dolāri. Turklāt nabadzības līmenis bija sasniedzis vēsturiski viszemāko rādītāju, akciju tirgus indekss bija par 20 000 punktu augstāks nekā pirms 4 gadiem, bet ienākumi – par 14 000 dolāru lielāki nekā 2022. gada vēlēšanu laikā.
Taču demokrātiem izdevās apmuļķot vēlētājus. Piemānīt. Apvest ap stūri. Viņi paši to tagad atzīst. Ar smaidu un nekautrējoties. Mehānisms gaužām vienkāršs: platstraumes mediji vienotā frontē noklusē Trampa administrācijas sasniegumus, izceļot tikai un vienīgi kļūdas un trūkumus. Bet tūkstošiem aktīvistu tikmēr sociālajos tīklos īsteno vērienīgu propagandas kampaņu, skalojot smadzenes lētticīgajiem, līdz tie iebalso sociālistus un islāmistus, pat neaizdomājoties par to, ka sagrauj paši savas labklājības pamatus.
Sociālismu virza skaudība, vēlme atņemt un pārdalīt. Jo kā gan var novienādot sliņķi un strādīgu cilvēku, muļķi un gudro, bezgodi un krietno? Runa nav par vienādām iespējām, runa ir par iznākumu. 200 pastāvēšanas gados komunisms vēl ne reizes nav bijis sekmīgs. Divas Vācijas un divas Korejas tam par nepārprotamu liecību. Vienīgais, ko sociālisms spēj, ir sagraut un iznīcināt.
Tagad sarkanie ir apvienojušies ar zaļajiem. Sarkanie atver robežas un provocēkonfliktus trešās pasaules valstīs, bet zaļie straumēm plūst uz nīstajiem Rietumiem. Lai baudītu to piešķirtās brīvības un sociālos labumus un tad sagrautu to visu no iekšienes.
Ēģipte faraonu laikā bija auglības simbols. Romas impērijas laikā Ēģipti sauca par pasaules labības klēti. Kad Ēģipte pieņēma kristietību, Aleksandrija kļuva par vienu no nozīmīgākajiem teoloģijas un mākslas centriem pasaulē. Un tad 639. gadā sākās musulmaņu iebrukums. Kristiešiem bija trīs iespējas: mirt, konvertēties vai kļūt par otrās šķiras cilvēkiem. Tagad koptu kristieši Ēģiptē ir vajāta minoritāte, kam ir liegts celt jaunas baznīcas un remontēt vecās, koptu valoda, kas ir faraonu valodas pēcniece, ir kļuvusi par mirušu valodu, kas skan vairs tikai liturģijās, valsts valoda Ēģiptē ir arābu, 92% iedzīvotāju ir arābi, un Ēģipte ir pārvērtusies par tuksnesi.
Arī tā ir sarkanzaļo kopīgā iezīme – gan sociālisms, gan islāmisms auglīgus dārzus pārvērš par tuksnesi.
Saistītie raksti
Kas būtu jāzina par Džordžu Sorosu, un kāpēc tas ir tik svarīgi?
Eirābija – vai tiešām nacionālas valstis tiks iznīcinātas?
Kristus vēsts nāves kulta laikmetā